Olnīcu vēzis

Ļaundabīgo audzēju klāstā olnīcu vēzis izceļas ar savu sarežģīto un slēpto dabu, kas padara to par sevišķi bīstamu pretinieku. Šis audzējs, kas rodas olnīcās (reproduktīvajos orgānos, kuri atbild par olšūnu un hormonu ražošanu), bieži attīstās bez agrīnām brīdinājuma pazīmēm, un tāpēc to nereti atklāj vēlu – tas sarežģī ārstēšanu un samazina dzīvildzes (nodzīvotie gadi pēc diagnozes atklāšanas) prognozi.

Latvijā aptuveni divas trešdaļas no visiem ļaundabīgajiem olnīcu audzējiem tiek atklāti slimības III un IV stadijā.¹ Pirmajās divās stadijās to parasti diagnosticē nejauši – ārstējot kādu citu slimību, piemēram, veicot žultspūšļa vai aklās zarnas operāciju. Visbiežāk olnīcu vēzi sievietēm atklāj pēc tam, kad iestājusies menopauze – pēc 50–55 gadu vecuma, kad izmainās olnīcu darbība un samazinās estrogēna daudzums. Tomēr no šīs slimības nav pasargātas arī gados jaunas sievietes. Latvijā ik gadu atklāj aptuveni 300 jaunu olnīcu vēža gadījumu.²

Olnīcu audzējs var rasties vai nu pašā olnīcā, vai tās tuvumā esošajās struktūrās, piemēram, olvadā vai vēdera iekšējās gļotādās. Atkarībā no tā, kuras no šūnām kļūst abnormālas un, strauji daloties, veido audzēju, iedala olnīcu vēža tipus. Olnīcu veido trīs dažādi šūnu tipi – epitēlija šūnas (šūnas, kas klāj olnīcu ārējo virsmu), dīgļšūnas (šūnas, kas ražo olšūnas) un stromālās šūnas (strukturālās audu šūnas, kas veido olnīcu un ražo sievišķos hormonus estrogēnu un progesteronu).

Olnīcu vēzis parasti attīstās, ļaundabīgajām šūnām izplatoties vēdera dobumā. Vietas, kur visbiežāk audzējs ārpus olnīcām veido metastāzes, ir blakus esošie audi un orgāni, piemēram, vēderplēve, aknas, kuņģis, zarnas, lielā taukplēve (vēdera orgānus nosedzošais apvalks) un diafragma. Ar asinsrites starpniecību vai pa limfvadiem vēzis var izplatīties arī uz citām ķermeņa daļām, piemēram, plaušām un smadzenēm. Savukārt olvados biežāk vēzis iekļūst no citas ķermeņa vietas (parasti no olnīcas vai endometrija). Tur retāk  primāri attīstās jauns vēzis.³ Šim apstāklim ir būtiska nozīme audzēja diagnosticēšanā un ārstēšanā, jo precīza audzēja primārās atrašanās vietas noteikšana palīdz izvēlēties atbilstošu ārstēšanas stratēģiju.

Olnīcu audzēju veidu nosaka  atkarībā no tā, kura veida olnīcu veidojošajās šūnās rodas audzējs. Tā kā olnīca sastāv no ļoti dažādām šūnām, olnīcu audzējiem ir ap 200 histoloģisko variantu – šādas dažādības nav nevienas citas lokalizācijas vēzim.

• Aptuveni 85–90% olnīcu vēža veidojas apvalkā, kas klāj olnīcu virsmu (epitēlijā) – šo audzēja veidu sauc par olnīcu karcinomu. Šo vēža veidu bieži atklāj tad, kad audzējs jau ievērojami progresējis, un tas negatīvi ietekmē dzīvildzes prognozi. Epiteliālajam olnīcu vēzim ir četri paveidi: seroza karcinoma, mucinozs (gļotādas) vēzis, endometroīds vēzis un gaišo šūnu vēzis.⁴
• Otrs olnīcu audzēja veids – dīgļšūnu audzēji – sastopami reti (dažos avotos ~2%, citos ~10% no visiem olnīcu audzēja gadījumiem). Tie veidojas sievietes reproduktīvajās šūnās – olšūnās – un biežāk skar jaunas sievietes. Šī vēža veida 5 gadu dzīvildze ir ~90 %.
• Stromālo šūnu audzēji – visretāk sastopamais olnīcu vēža veids (<1% no visiem gadījumiem), veidojas audos, kas balsta olnīcas. Šo vēža veidu bieži atklāj agrīnā stadijā, jo viens no tā simptomiem ir dzimumceļu asiņošana,⁵ līdz ar to paredzamās dzīvildzes prognoze šim audzēja veidam parasti ir augsta.

Tā kā tas bieži netiek atklāts līdz pat vēlīnām stadijām, tā ārstēšana ir sarežģīta. Tomēr olnīcu vēzis izraisīt šādus simptomus:

• vēdera pūšanos;
• svara zudumu;
• aizcietējumus;
• pilnuma sajūtu vēderā;
• sliktu dūšu;
• tūsku;
• sāpes vēderā vai iegurnī;
• veidojumus vēdera dobumā;
• urīnizvades traucējumus (dedzināšanu, biežu urināciju);
• ascītu (šķidruma krāšanos vēdera dobumā);
• pietūkušus cirkšņu, padušu vai kakla rajona limfmezglus.⁶

Neietekmējamie (nemodificējamie) riska faktori:

• pēcmenopauzes vecums – sākot no ~50–55 gadiem;
• piederība baltajai rasei;
• krūts vai dzemdes (endometrija) vēzis ģimenē;
• agrīna pirmo menstruāciju sākšanās vai vēlīna menopauzes iestāšanās – par agrīnu mēnešreižu iestāšanos līdz šim uzskatīta to sākšanās pirms 12 gadu vecuma⁷, taču pēdējos gados pirmās mēnešreizes par agrām tiek sauktas, ja iestājas pirms 10 gadu vecuma.⁸
• olnīcu un  kolorektālais vēzis ģimenē – gadījumos, kad ģimenē atklāts kāds no šiem vēžiem, visām 1. pakāpes asinsradiniecēm ieteicams veikt ģenētiskās analīzes. Gan pirms, gan pēc jebkuru ģenētisko testu veikšanas nepieciešama ārsta konsultācija – ārsts palīdzēs izlemt par testa nepieciešamību un nodrošinās korektu testa rezultātu skaidrojumu.
• BRCA1 vai BRCA2 gēnu mutācijas – šie gēni kodē proteīnus, kas iesaistīti DNS kļūdu labošanā, un šo gēnu mutācija palielina iespēju saslimt gan ar olnīcu, gan krūts vēzi. BRCA1 un BRCA2  mutācija izraisa no 6 % līdz 25 % no visiem olnīcu vēža gadījumiem.⁹ Arī Latvijā BRCA1 un BRCA2 gēna mutācijas analīzes ir pieejamas – uz tām nosūtīt var ģimenes ārsts vai onkologs ķīmijterapeits.
• Linča sindroms  (ģenētiska nosliece uz vairākiem vēža veidiem (resnās zarnas, krūts, dzemdes (endometrija), prostatas un daži citi) ir viens no biežākajiem iedzimtajiem vēža sindromiem. Arī šis sindroms saistīts ar izmaiņām gēnos, kas saistīti ar DNS kļūdu labošanu. Linča sindroma klātbūtne parasti nozīmē agresīvāku audzēja ārstēšanas stratēģiju. Aplēses liecina, ka Linča sindroms varētu būt  vienam no 300 cilvēkiem.¹⁰
• Mazāk zināmas gēnu mutācijas, kas arī var izraisīt olnīcu vēzi, ir mutācija PTEN gēnā (PTEN audzēja hamartoma sindroms), STK11 gēnā (Peica-Džegersa sindroms), MUTYH gēnā (MUTYH-asociētā polipoze).¹¹

Ietekmējamie (modificējamie) riska faktori:

• sieviete nekad nav dzemdējusi (nulliparitāte) – pētījumi liecina, ka sievietēm, kurām bijusi viena vai vairākas pilna termiņa grūtniecības, ir mazāks risks saslimt ar olnīcu vēzi.¹² Uzskata, ka to nosaka dažādās hormonālās izmaiņas organismā, kas grūtniecības laikā un it sevišķi tās sākumā ietekmē gan organismu kopumā, gan atstāj lokālu ietekmi uz reproduktīvajiem orgāniem, tostarp olnīcām.
• aptaukošanās – līdzšinējie pētījumi ir atklājuši saistību starp aptaukošanos un olnīcu vēzi, taču pagaidām nav gūta pilnīgi skaidra atbilde par konkrētiem mehānismiem, kas ir šīs saistības pamatā.¹³
• ir norādes par to, ka hormonaizvietojošās terapijas ilgstoša (5 gadi un vairāk)¹⁴ lietošana var palielināt risku saslimt ar olnīcu vēzi, tomēr pētījumu dati ir pretrunīgi un pilnīgas zinātniskās vienprātības par to pagaidām nav.

Vāji izteikto agrīno pazīmju vai pat to trūkuma dēļ olnīcu vēzis bieži tiek atklāts salīdzinoši vēlīnā stadijā – aptuveni 60 % sieviešu, kurām diagnosticēts olnīcu vēzi, diagnozes noteikšanas brīdī slimība ir progresējusi.¹⁵ Latvijā aptuveni divas trešdaļas no visiem ļaundabīgiem epiteliālajiem olnīcu audzējiem tiek diagnosticēti slimības III un IV stadijā.¹⁶

Vienmēr, parādoties aizdomām par ļaundabīgām izmaiņām olnīcās, nekavējoties jāvēršas pie speciālista – onkologa vai onkoloģijas ginekologa. Uz laboratoriskiem izmeklējumiem, kā arī uz attēldiagnostikas izmeklējumiem nosūta tad, ja konstatēts kāds no olnīcu vēzim raksturīgajiem simptomiem.  Par jebkuru izmeklējumu nepieciešamību lemj ārsts speciālists.

Vispirms  visām sievietēm kurām ultrasonogrāfijā konstatēts olnīcu veidojums, nosaka audzēju biomarķieru koncentrāciju asinīs. Ja tā ir paaugstināta, vēdera dobuma orgāniem un mazajam iegurnim tiek veikta datortomogrāfija ar kontrastvielu. Šie izmeklējumi tiek veikti, izmantojot tā saucamo “zaļo koridoru”. Datortomogrāfija ir precizējošs izmeklējums pirms operācijas, lai labāk varētu novērtēt, vai veidojums ir labdabīgs vai ļaundabīgs, un ļaundabīga audzēja gadījumā ļauj plānot operācijas apmēru.

Klīniskās izmeklēšanas laikā olnīcu vēzi nereti var konstatēt pēc šādām, parasti vāji izteiktām, pazīmēm:

• vēdera apjoma palielināšanās;
• jutīgums vēdera apvidū;
• ascīts (šķidruma uzkrāšanās vēdera dobumā);
• veidojumi vēdera vai iegurņa apvidū, organomegālija (palielināti orgāni, piemēram, aknas vai liesa);
• zarnu obstrukcija jeb nosprostojums;
• pleiras izsvīdums (šķidrums krūškurvja dobumā);
• dzimumceļu asiņošana;
• sataustāmi limfmezgli;
• kāju pietūkums.¹⁷

Vizuālā diagnostika, kas piemērota olnīcu vēža gadījumā:

• Ultrasonogrāfija – šo izmeklējumu var veikt transvagināli (caur maksti) vai transabdomināli (caur vēdera priekšējo sienu); transabdominālo ultrasonogrāfiju var izmantot, ja veidojums ir pārāk liels, lai veiktu transvaginālo ultrasonogrāfiju.
• Datortomogrāfija – pielieto audzēja recidīvu (slimības atkārtošanās pēc izārstēšanas vai simptomu atgriešanās) un attīstības uzraudzībai, citas primārās audzēja lokalizācijas izslēgšanai; tas ir piemērots izmeklējums gadījumos, kad attīstījies ascīts (šķidruma uzkrāšanās vēdera dobumā)
• Magnētiskā rezonanse – piemērota, lai konstatētu, vai ir skarti iegurņa orgāni, kā arī tādos gadījumos, kad ir paaugstināts antigēna CA125 līmenis serumā, taču datortomogrāfijas izmeklējumi neapstiprina audzēja diagnozi.
• Pozitronu emisijas tomogrāfija (PET) – augsta jutīguma izmeklējums, ko parasti kombinē ar datortomogrāfiju. Šo izmeklējumu  lieto  audzēja  izplatības novērtēšanai un terapijas efektivitātes pārbaudei. Ar PET palīdzību iespējams novērtēt audzēja funkcionālo dabu, t.i.,  vai tas ir labdabīgs vai ļaundabīgs, agresīvs, lēni augošs vai neaktīvs. Šī informācija ļauj ārstam noskaidrot, cik efektīva ir bijusi līdzšinējā terapija, un izvēlēties turpmāko ārstēšanas taktiku.¹⁸

Biomarķieri ir bioloģiskas molekulas, kas var liecināt par vēža klātbūtni organismā. Tās  ražo vai nu pats audzējs, vai organisma veselās šūnas, reaģējot uz audzēju. Vienlaikus jāatceras, ka biomarķieru līmeni var ietekmēt arī ar audzēju nesaistīti procesi.Olnīcu vēža gadījumā tiek pievērsta uzmanība šādiem biomarķieriem:

• antigēns CA125 – glikoproteīns, kura daudzums ir palielināts 75 % olnīcu karcinomas gadījumu.¹⁹ Šis ir visplašāk pētītais ar olnīcu vēzi saistītais biomarķieris. CA125 tests palīdz uzraudzīt audzēju un noteikt, vai tas  reaģē uz ārstēšanu, kā arī uzraudzīt pacientus audzēja ārstēšanas laikā, lai pārbaudītu, vai vēzis neatgriežas. Jāatceras, ka šis marķieris nav specifisks olnīcu vēzim un tam ir zemāka jutība agrīnās olnīcu vēža stadijās.²⁰  Veselai sievietei CA125 līmenis ir  līdz 35 vienībām uz mililitru (u/ml), taču var sasniegt pat 100,  jo CA125 palielinās arī grūtniecības laikā, pirms un pēc mēnešreizēm, kā arī hronisku iekaisumu un dažu labdabīgu slimību, piemēram, olnīcu cistu, gadījumā. Olnīcu vēža gadījumā CA125 koncentrācija parasti ir mērāma tūkstošos vienību uz mililitru (u/ml). Šī biomarķiera līmeni nosaka, veicot  asins analīzes, un parasti apskata kombinācijā ar HE4.
• HE4 (cilvēka epidydimis sekretorais proteīns 4) ir olbaltumviela, kas atrodama šūnās, kuras izklāj plaušas un reproduktīvos orgānus, tostarp olnīcas. HE4 nav specifisks tieši olnīcu vēzim, taču tas var palīdzēt plānot vēža ārstēšanu, kā arī noskaidrot, vai vēzis ir atgriezies. Normāls HE4 līmenis ir līdz 140 pmol/L, par nopietnām uzskatāmas HE4 līmeņa izmaiņas kas pārsniedz 20 %.²¹ HE4 līmeni nosaka, veicot asins analīzes, un parasti apskata kombinācijā ar CA125.
• AFP (alfa-fetoproteīns) – olbaltumviela, ko parasti ražo cilvēka embrijs, tādēļ tā līmenis var būt paaugstināts arī grūtniecības laikā. Paaugstināts AFP līmenis var liecināt par olnīcu vēža paveida, dīgļšūnu audzēja, klātbūtni. Vesela pieauguša cilvēka asinīs AFP līmenis ir niecīgs, līdz <8.4 ng/mL.²² Šo biomarķieri izmanto arī citu lokalizāciju audzēju diagnosticēšanai.
• HCG (horioniskais gonadotropīns) – gadījumos, kad ir izslēgta grūtniecības iespēja, palielināts šī marķiera līmenis liecina par olnīcu vēža paveida, dīgļšūnu audzēja klātbūtni.
• karcionoembrionālais antigēns (CEA) – glikoproteīns, kas sastopams embrionālos audos, zarnu sekrētos, un tiek producēts embrionālās attīstības laikā. CEA līmenis organismā samazinās pēc piedzimšanas, un veselam cilvēkam tā koncentrācija ir neliela, taču tā līmenis var būt paaugstināts vairāku labdabīgu vai ļaundabīgu audzēju, tostarp mucinozu olnīcu audzēju (rets olnīcu audzēja paveids) gadījumā.²³
• laktātdehidrogenāze (LDH) – ferments, kas atrodams gandrīz visās dzīvajās šūnās, un tā aktivitāte ir šūnu bojājumu indikators, kas signalizē par slimību, tajā skaitā audzēju, klātbūtni, vai jau apstiprinātas audzēja diagnozes gadījumā – par audzēja izplatīšanos.

Līdz šim par visefektīvāko bioloģiskās diagnostikas instrumentu olnīcu vēža diagnosticēšanai uzskata CA125, kā arī CA125 un HE4 kombināciju.²⁴ Abu biomarķieru analīžu rezultātus vērtē pēc ROMA algoritma (Risk of Ovarian Malignancy Algorithm) – to lieto, lai noteiktu, kurām sievietēm ir augsts olnīcu vēža risks un nepieciešama konsultācija pie onkoginekologa.

ROMA rezultāti jāvērtē kopā ar klīnisko un radioloģisko novērtējumu. Sievietēm pirms un sievietēm pēc menopauzes atšķiras par normu uzskatītie ROMA rādītāji: pirmsmenopauzes vecumā uz augstu olnīcu epitēlija vēža risku norāda ROMA vērtība 1.14 vai vairāk, savukārt sievietēm pēc menopauzes – ROMA vērtība 2.99 vai vairāk.²⁵ Tiek lietoti arī citi riska kalkulatori, taču ROMA ir viens no visbiežāk lietotajiem.

Ginekoloģiskajiem audzējiem, tajā skaitā olnīcu vēzim, ir četras stadijas, kuras apzīmē ar romiešu cipariem no I līdz IV – jo mazāks stadiju apzīmējošais skaitlis, jo labāka ir audzēja ārstēšanas prognoze. Precīzu šī vēža stadiju nosaka ķirurģiski, pēc operācijas materiāla histoloģiskas izanalizēšanas. Olnīcu vēža stadijas²⁶:

Visbiežāk nosaka piecu gadu dzīvildzes līmeni – tādu saslimušo īpatsvaru, kuri ir dzīvi piecus gadus pēc diagnozes apstiprināšanas. Kopumā dzīvildzes jeb izdzīvotības rādītāji olnīcu vēža gadījumā ir ievērojami zemāki nekā citu vēža veidu, piemēram, krūts vēža, gadījumā. Zemāka dzīvildze  lielā mērā ir vāji izteikto simptomu dēļ, kas ir iemesls vēlīnai olnīcu audzēja atklāšanai. Tāpat arī dzīvildze būtiski atšķiras dažādām audzēja stadijām un histoloģiskajiem tipiem.

Tā kā dzīvildzes statistika tiek aprēķināta, balstoties uz lielām cilvēku grupām, to nevar izmantot, lai precīzi prognozētu, kas notiks ar katru atsevišķu saslimušo. Šī statistika ir vispārīgi rādītāji, kas balstās datos par daudziem tūkstošiem cilvēku ar konkrēto diagnozi – tie sniedz tikai vispārīgu priekšstatu par dzīvi ar šo vēzi, taču tā nav konkrēta prognoze katram individuālajam slimības gadījumam.

Piemēram, paredzamais dzīves garums var būt lielāks nekā vidējie statistiskie rādītāji, ja cilvēkam nav citu saslimšanu un kopējais veselības stāvoklis ir labs. Turklāt jāņem vērā, ka dzīvildzes statistikā iekļauti cilvēki, kuru diagnoze uzstādīta ne mazāk kā pirms pieciem gadiem, tātad paši jaunākie medicīnas sasniegumi un jaunas ārstēšanas iespējas šajā statistikā neatspoguļojas. 5 gadu dzīvildzes rādītāji, kas aprēķināti, balstoties 2012. – 2018. gada statistikā, ir šādi:

^*27 Lai arī pirmajai un otrajai slimības stadijai dzīvildze atšķiras no trešās un ceturtās stadijas, tomēr arī trešajā un ceturtajā stadijā pēc ķīmijterapijas ir ļoti lielas iespējas izārstēties, jo olnīcu vēzis ir ļoti jutīgs pret ķīmijterapiju. Arī pateicoties ķirurģisko metožu pilnveidei un efektīvākiem inovatīvajiem medikamentiem, olnīcu vēža slimnieču dzīvildze pēdējo 20 gadu laikā ir palielinājusies, un olnīcu vēzi jau var pielīdzināt hroniskai ārstējamai slimībai.

ESMO epiteliālā olnīcu vēža ārstēšanas vadlīnijas angļu valodā lasāmas: ŠEIT

ESMO neepiteliālā olnīcu vēža ārstēšanas vadlīnijas lasāmas: ŠEIT

NCCN olnīcu vēža diagnostikas, stadijas noteikšanas un ārstēšanas vadlīnijas pacientiem angļu valodā lasāmas: ŠEIT

Ārstēšanas cikli

Olnīcu vēža ārstēšana ir atkarīga no audzēja stadijas un lokālās izplatības. Divi galvenie etapi – ķirurģiska ārstēšana un ķīmijterapija – ir sekmīgas olnīcu vēža ārstēšanas pamatā. Pirms tiek pieņemts lēmums par piemērotāko ārstēšanu, tiek veikti radioloģiskie vai laboratoriskie izmeklējumi, nereti arī diagnostiskas laparoskopiskas operācijas, kam seko onkoginekoloģisks un radioloģisks konsīlijs, kas lemj par iespējamu primāru radikālu ķirurģisku ārstēšanu (par primāru sauc tādu ārstēšanu, kas konkrētajam vēža veidam ir atzīta par pašu labāko, savukārt radikāla ārstēšana ir tāda ārstēšana, kuras mērķis ir izārstēt slimību, nevis, piemēram, tikai atvieglot simptomus).

Ja audzējs nav plaši izplatījies, tad ārstēšana tiek sākta ar operāciju. Izoperētais materiāls tiek nosūtīts patohistoloģiskai izmeklēšanai – ārsts patologs analizē vēža šūnas, lai noteiktu audzēja tipu un agresivitātes pakāpi. Patologa slēdziens ir viens no svarīgākajiem posmiem vēža diagnozes noteikšanā un būtiski ietekmē tālāko ārstēšanas taktiku un slimības prognozi. Atkarībā no audzēja stadijas, ārstu konsīlijs lemj par tālāko ārstēšanas gaitu.

Agrīnās stadijās, ja veikta radikāla ķirurģiska ārstēšana, ir iespējams, ka pēc operācijas būs nepieciešama tikai regulāra onkoginekoloģiskā novērošana. Ja tiek diagnosticēts plašs vai agresīva tipa vēzis, pēc operācijas indicēta adjuvanta ķīmijterapija. Onkologs ķīmijterapeits, ņemot vērā operācijas apjomu, izoperētā materiāla histoloģiskos (audu mikroskopiskās analīzes) datus un slimības stadiju, lemj par atbilstošas ķīmijterapiju piemērošanu.

Gadījumos, kad audzējs ir plaši izplatījies un nav iespējams veikt primāru radikālu ķirurģisku ārstēšanu, ārstēšana tiek sākta ar neoadjuvanto jeb pirmsoperācijas ķīmijterapiju – tādā veidā tiek samazināts audzēja izmērs, lai atvieglotu tālāk sekojošo ķirurģisko ārstēšanu.

Ķirurģija

Olnīcu vēža gadījumā ir svarīgi precīzi izvērtēt, vai audzēju iespējams ķirurģiski operēt. Operācijas mērķis ir ķirurģiski izņemt visu redzamo audzēja masu – no tā, cik izdevusies šī operācija, ir atkarīga tālākā slimības prognoze un dzīvildze. Arī pēc radikālas operācijas nereti nozīmē adjuvantu jeb pēcoperācijas ķīmijterapiju.

Lai ķirurģiski izoperētu audzēja masu, parasti tiek veikta laparotomija jeb konvencionāla tipa operācija (vēdera dobuma atvēršana ar plašu griezienu, kas var sniegties no krūšu kurvja lejasdaļas līdz pat mazajam iegurnim). Savukārt laparoskopisku operāciju, kad vairākās vietās vēdera sienā tiek izdarīti nelieli iegriezumi apmēram 1 cm garumā, visbiežāk veic diagnostiskos nolūkos vai agrīnas stadijas audzēja gadījumā. Atkarībā no audzēja izplatības pakāpes, var veikt dažāda apmēra bojāto orgānu operāciju:

• salpingooforektomija – vienpusēja vai abpusēja olnīcu un olvadu izņemšana.
• histerektomija – dzemdes un dažkārt arī dzemdes kakla izņemšana. Ja tiek izņemta dzemde un dzemdes kakls, to sauc par totālu histerektomiju. Ja tiek izņemta tikai dzemde un dzemdes kakls tiek saglabāts, to sauc par subtotālu histerektomiju.
• limfadenektomija – limfmezglu ķirurģiska izņemšana, lai noteiktu, vai audzējs ir izplatījies ārpus primārās lokācijas. Lai gan biežāk tiek veikta sistemātiska limfadenektomija, ietverot limfmezglus no mazā iegurņa un vēdera dobuma līdz pat nieru vēnu līmenim, tomēr neseni pētījumi liecina, ka sistemātiska limfadenektomija pacientes dzīvildzi būtiski neuzlabo.²⁸
• omentektomija – lielās taukplēves izņemšana. Lielā taukplēve ir ar kuņģi savienots audu slānis, kas nosedz resno un tievo zarnu cilpas un citus vēdera dobuma orgānus. Omentektomija var būt daļēja vai radikāla: radikāla omentektomija nepieciešama tad, ja vēža šūnas izplatījušās taukplēvē, tādēļ to visbiežāk veic kopā ar kādu no augstākminētajām operācijām; savukārt daļēja omentektomija var tikt veikta diagnostiskos nolūkos, kad nav redzamu metastāžu.
• citoreduktīvā operācija – ķirurģiska procedūra, kuras laikā no vēdera dobuma tiek izņemts pēc iespējas vairāk redzamo audzēja audu, to veic, ja audzējs pa vēderplēvi izplatījies vēdera dobumā, uz difragmas virsmas vai aknu virsmas, arī aknu parenhīmā jeb aknu pamataudos. Citoreduktīvajai operācijai parasti seko ķīmijterapija.

Ķirurģiskas operācijas laikā var veikt arī iegurņa dobuma skalošanu – tā ir diagnozi precizējoša procedūra, kuras laikā vēdera dobums tiek izskalots ar fizioloģisko šķīdumu, un iegūtais materiāls tiek nosūtīts citopatoloģiskai novērtēšanai. Šīs procedūras mērķis ir noskaidrot, vai audzēja šūnas nav izplatījušās iegurņa dobumā,  tā var arī palīdzēt atklāt ļaundabīgus veidojumus, kurus neizdodas konstatēt operācijas laikā.

Sievietēm reproduktīvā vecumā var veikt auglību saglabājošu operāciju, ja vien to pieļauj audzēja raksturs un attīstības stadija; iespējamas arī tādas auglību saglabājošas procedūras kā, piemēram, olšūnu iesaldēšana. Olšūnu paņemšanu, sasaldēšanu un uzglabāšanu uz laiku līdz 10 gadiem apmaksā no valsts budžeta, ja šīs procedūras nepieciešamību pamato ārstu konsīlija lēmums.

Auglību saglabājoša ķirurģija olnīcu vēža gadījumā ir iespējama, ja audzējs nav skāris dzemdi un vismaz vienu no olvadiem. Lielākas iespējas saglabāt auglību ir neepitēlijšūnu audzēja, sevišķi germinatīvo šūnu vēža, kā arī agrīnas slimības stadijas gadījumā.²⁹ Olšūnu sasaldēšana būtu jāveic pirms ķīmijterapijas, jo auglību ietekmē ne tikai operācijas veids, bet arī ķīmijterapija, kura nereti bojā atlikušo olvadu un paātrina menopauzes iestāšanos.

Auglību saglabājošās ķirurģijas iespējas atšķirīgiem olnīcu vēža paveidiem dažādās stadijās apskata 2021. gadā publicēts sistemātiskais pārskats “Fertility-Sparing Surgery for Ovarian Cancer” (“Auglību saudzējoša olnīcu vēža ķirurģija”), kas apkopo secinājumus no publikācijām MEDLINE, PubMed, Cochrane Library un Cochrane datubāzēs.

Blakusparādības un to mazināšanas iespējas

Kā jau pēc jebkuras operācijas, arī pēc olnīcu vēža operācijas pastāv komplikāciju risks. Daudzas komplikācijas ir viegli ārstējamas un novēršamas, bet dažas var būt dzīvībai bīstamas. Biežāk sastopamie pēcoperācijas sarežģījumi ir šādi³⁰:

• infekcija, par ko var liecināt augsta temperatūra, drebuļi, klepus, vispārēja slikta pašsajūta, pietūkums vai apsārtums ap brūci. Parasti infekcijas gadījumā pietiek ar antibiotiku kursu, taču, ja infekcija attīstās iegurnī, var būt nepieciešama atkārtota operācija.
• asiņošana no dzimumceļiem – neliela asiņošana pēc operācijas ir pieļaujama, taču pie ārsta ir jāgriežas, ja asiņošana kļūst intensīva, kā arī ja izdalījumiem ir dzeltenīga vai zaļgana nokrāsa un nepatīkams aromāts.
• trombi – pēc operācijas pastāv risks, ka iegurņa vai kāju asinsvados var veidoties trombi; trombi var veidoties arī plaušās. Lai to novērstu, pēc iespējas ātrāk pēc operācijas jāatsāk kustēties vai veikt kāju vingrojumus; gan operācijas laikā, gan pēc tās ieteicams valkāt kompresijas zeķes. Nekavējoties jāgriežas pēc palīdzības, ja kājas kļūst sāpīgas, apsārtušas vai iegūst zilganu nokrāsu, ja parādās elpas trūkums, sāpes krūtīs vai muguras augšdaļā, asiņains klepus.
• kāju pietūkums – ja operācijas laikā tiek izņemti limfmezgli, var tikt traucēta limfas plūsma ķermenī. Dažreiz vienā vai abās kājās vai retāk arī dzimumorgānu apvidū var uzkrāties šķidrums. Šis pietūkums – limfostāze jeb limfedēma – var attīstīties jebkurā laikā pēc operācijas un saglabāties visu atlikušo mūžu. Lai ierobežotu limfedēmas attīstību, nepieciešams uzturēt normālu ķermeņa svaru ar sabalansēta uztura palīdzību, tādējādi mazinot slodzi limfātiskajai sistēmai, kā arī veikt regulārus vingrojumus, lai veicinātu normālu limfas atteci. Rekomendē lietot elastīgās saites vai kompresijas zeķes. Tāpat jāsargā āda no infekciju rašanās, lietojot mitrinošu losjonu, saules aizsargkrēmu (atrodoties saulē) un insektu repelentu, lai nepieļautu kukaiņu kodumus.
• urīnceļu un zarnu problēmas – pēc jebkuras iegurņa vai vēdera dobuma operācijas pastāv risks, ka var tikt bojāts urīnpūslis, urīnvadi, urīnizvadkanāls vai zarnas. Dažreiz šo bojājumu novēršanai var būt nepieciešama atkārtota operācija.

Pēcoperācijas aprūpe:

Operācijas brūce var stiepties no kaunuma apmatojuma līdz nabai vai virs tās, sasniedzot pat krūšu kurvja apakšējo daļu.Vēdera dobums pēc operācijas tiek drenēts ar īpašām elastīgām caurulītēm, kas ļauj no vēdera dobuma izvadīt šķidrumu. Parasti drenas var izņemt dažu dienu laikā pēc operācijas. Lai pēc operācijas palīdzētu pacientam nokārtot dabiskās vajadzības,  urīnpūslī var tikt ievietots katetrs jeb īpaša caurulīte, kas izvada urīnu.

Aptuveni nedēļu pēc operācijas var saglabāties sāpes operācijas apvidū un var būt nepieciešams lietot pretsāpju līdzekļus, tajā skaitā ar intravenozas infūzijas (“sistēmas”) palīdzību. Dzert un ēst pēc operācijas var atsākt, tiklīdz atjaunojas apetīte vai to atļauj ārsts – tas var būt atkarīgs no veiktās operācijas apjoma.

Pēc operācijas iespējami drīz ieteicams atsākt pārvietoties, ja iespējams – jau tajā pašā dienā. Tāpat nepieciešami vingrinājumi kājām, lai novērstu trombu veidošanās risku. Vairākas nedēļas pēc operācijas jāatturas no tādām aktivitātēm, kas noslogo vēdera muskuļus un ādu, piemēram, mājas uzkopšanas ar putekļu sūcēju, iepirkumu maisiņu vai citu smagumu nešanas u.tml. Pēc operācijas, tāpat kā pēc cita veida ārstēšanas, būs nepieciešamas regulāras pārbaudes pie onkoginekologa un izmeklējumi, tostarp asins analīzes, ultrasonogrāfija, datortomogrāfija. Laika gaitā šīs vizītes kļūs retākas – to, cik bieži tās būs nepieciešamas, noteiks ārstējošais ārsts.³¹

Ķīmijterapija

Ķīmijterapija ir vēža ārstēšana ar medikamentiem, kas iznīcina vēža šūnas, apturot to augšanu vai vairošanos. Dažādi medikamenti iedarbojas uz atšķirīgām šūnas dzīves cikla fāzēm, bet mērķis ir viens – apstādināt audzēja augšanu un novērst slimības tālāku progresu. Ar ķīmiskajiem preparātiem var tikt bojātas arī veselas šūnas, īpaši tās, kas ātri dalās, tomēr šīs šūnas pēc ķīmijterapijas parasti atjaunojas. Parasti ķīmijterapiju ievada intravenozi (līdzekļa ievadīšana vēnā),  taču atsevišķi medikamenti ir arī tablešu un kapsulu formā.

Ķīmijterapijas ievadīšanas ceļš var būt arī intraperitoneāls – līdz noteiktai temperatūrai sasildīta ķīmijterapijas līdzekļa ievadīšana vēdera dobumā ar speciālas iekārtas palīdzību). Lai arī  intraperitoneālo ķīmijterapiju (HIPEC, hyperthermic intraperitoneal chemotherapy) atsevišķos gadījumos veic arī Latvijā, tomēr pagaidām šī metode tiek vērtēta pretrunīgi – pētījumi par tās priekšrocībām vēl joprojām turpinās.

Nepieciešamo ķīmijterapijas ciklu skaits var atšķirties atkarībā no konkrētas situācijas: piemēram, slimības II stadijā parasti tiek nozīmēti 3–6 kursi.³²

Ķīmijterapiju var lietot pirms ķirurģiskas operācijas (neoadjuvanti) vai pēc tās (adjuvanti).  Pirmsoperācijas ķīmijterapiju veic, lai samazinātu audzēju, savukārt pēcoperācijas jeb adjuvanta ķīmijterapija palīdz iznīcināt vēža šūnas, kas palikušas pēc operācijas. Ja ķirurģiska ārstēšana nav iespējama (piemēram, vēlīnās audzēja stadijās), ķīmijterapiju lieto paliatīvi – lai stabilizētu audzēju un mazinātu simptomus.

Olnīcu vēža gadījumā visbiežāk izmantotie ķīmijterapijas preparāti ir platīna bāzes preparāti (cisplatīns, karboplatīns) vai taksāni (paklitaksels, docetaksels). Latvijā šobrīd ir pieejami medikamenti visām stadijām: visbiežāk piemēro kombinētu ķīmijterapiju ar paklitakselu vai docetakselu kopā ar karboplatīnu.³³

Visvairāk pierādījumu ir par karboplatīna efektivitāti. Visām sievietēm ar olnīcu vēzi II, III vai IV stadijā standarta ārstēšana tiek veikta ar paklitakselu un karboplatīnu intravenozi reizi trijās nedēļās, parasti veicot sešus šādus ciklus. Sievietēm, kas nepanes paklitakselu, tas tiek aizvietots ar docetakselu vai pegilētu liposomālo doksorubicīnu.³⁴

Blakusparādības un to mazināšanas iespējas

Ķīmijterapijas medikamenti iedarbojas ne tikai uz vēža šūnām, bet arī uz veselajām šūnām – pārsvarā tādām, kurām raksturīga aktīva dalīšanās: kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas, dzimumšūnas, šūnas matu saknēs u.tml. Blakusparādības attīstās ļoti individuāli un neskar visus vienādi.

Vairums pacientu jūtas ļoti noguruši, raksturīga psiholoģiska nomāktība, mainās asins analīžu rādītāji, var pastiprināties matu izkrišana, ir slikta dūša, šķebināšana. Vemšana sastopama samērā reti, tādos gadījumos tiek nozīmēta pretvemšanas medikamenti. Dažreiz slikta dūša nav saistīta tikai ar ķīmijterapiju, iemesls var būt arī pats audzējs, pretsāpju līdzekļu blakusparādības un citi iemesli.

Pēc ķīmijterapijas kursa var būt paaugstināta temperatūra, kuras gadījumā nekavējoties jāvēršas pie ģimenes ārsta vai jāpiesaka ģimenes ārsta mājas vizīte, kā arī laboratorijā jāveic asins analīzes, lai noteiktu leikocītu līmeni asinīs. Ja papildus paaugstinātai ķermeņa temperatūrai parādās arī citi simptomi, nekavējoties jāvēršas slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Ķīmijterapijas kursa laikā var rasties arī nagu bojājumi, plaukstu–pēdu sindroms, stomatīts (mutes gļotādas iekaisums).

Jo ilgāk pacients saņem terapiju, jo blakusparādību iespējas ir lielākas – tām parādoties, nekavējoties jāvēršas pēc palīdzības pie ārsta. Lai arī ķīmijterapija parasti pieprasa dzīvesveida korekcijas, tomēr, ja pašsajūta atļauj, ir iespējams gan turpināt strādāt, gan saglabāt sociālo aktivitāti.

Kombinējot vairākus ķīmijterapijas medikamentus, ir iespējams, ka attīstīsies vairākas blakusparādības vienlaicīgi; savukārt, lietojot tikai vienu ķīmijterapijas preparātu, blakusparādību parasti ir mazāk. Mēdz samazināties leikocītu (balto asinsķermenīšu) skaits, izraisot leikopēniju (balto asinsķermenīšu izsīkums) un neitropēniju (noteikta veida balto asinsķermenīšu – neitrofilo leikocītu, kuri cīnās ar bakteriālām infekcijām – skaita samazināšanās) un līdz ar to paaugstinātu un pat dzīvībai bīstamu uzņēmību pret infekcijām. Pazīmes: čūliņas mutē, drudzis, gripai līdzīgs stāvoklis, caureja.

Organisma aizsardzības spējas nosaka leikocītu absolūtais skaits, un leikopēnijas rādītājs ir leikocītu kopējais skaits zem 3.0×109/l.³⁵ Savukārt par neitropēniju runā tad, ja neitrofilo leikocītu absolūtais skaits ir mazāks par 2×109/l. Ķīmijterapijas izraisīta neitropēnija nereti kalpo par iemeslu atcelt vai kavēt nākamo ķīmijterapijas ciklu, tomēr risku, ka ķīmijterapijas laikā attīstīsies neitropēnija, ir iespējams iepriekš noteikt ar MASCC (Multinational Association for Supportive care in Cancer) izveidotas skalas palīdzību.

Paaugstināta neitropēnijas attīstības riska gadījumā tiek rekomendēti īpaši medikamenti – granulocītu koloniju stimulējošie faktori (GKSF), piemēram, pegfilgrastims vai lipegfilgrastims.³⁶ Leikopēnijai un neitropēnijai nav viegli pamanāmu simptomu, to kontrolē ar regulāru asinsanalīžu palīdzību, taču šo stāvokļu dēļ organisms viegli pakļaujas dažādām infekcijām, kuras var izpausties ar virkni dažādu pazīmju, tostarp paaugstinātu ķermeņa temperatūru.³⁷

Izplatīta vēža blakusparādība ir anēmija – nepietiekams sarkano asinsķermenīšu (eritrocītu) skaits vai pazemināts hemoglobīna līmenis, kas pavājina organisma apgādi ar skābekli. Anēmiju izraisa gan noteikti vēža veidi paši par sevi, tostarp olnīcu vēzis, gan arī atsevišķi ķīmijterapijas preparāti, piemēram, platīna preparāti.³⁸ Smagākos gadījumos var būt nepieciešama asins pārliešana. Ar anēmiju bieži saistāma astēnija jeb izteikts psihisks un fizisks nespēks, viegla nogurdināmība.

Trombocitopēnija (samazināts trombocītu skaits). Trombocitopēnija var būt iemesls asiņošanām, kas var izpausties gan kā sīki zemādas asinsizplūdumi, pastiprināta zilumu veidošanās, sārti iekrāsojies urīns, tumšas vai asiņainas fēces, asiņošana no deguna, smaganām un dzimumceļiem.³⁹ Smagākos gadījumos var būt nepieciešama asins pārliešana.

Perifērā neiropātija – nervu šķiedru bojājums, kas var izpausties kā tirpšana, durstīšana, dedzinoša vai saldējoša sajūta roku un kāju pirkstos, līdzsvara traucējumi, grūtības paņemt un noturēt rokās sīkus priekšmetus vai veikt sīkas darbības ar pirkstiem; var būt arī stīvuma sajūta mēlē vai grūtības norīt un runāt. Reizēm periferiālā neiropātija izpaužas arī ar sāpēm žokļos, vēderā, dzirdes pasliktināšanos vai aizcietējumu, ko rada bojāti zarnu kustīgumu nodrošinošie nervi. Parasti lielākā daļa šādu sūdzību pēc ķīmijterapijas beigām pāriet, taču var būt nepieciešama ķīmijterapijas līdzekļa maiņa.⁴⁰

Mukozīts (iekaisīgs gļotādu bojājums) visbiežāk skar mutes un rīkles gļotādu, izraisot stomatītu, kā rezultātā ir apgrūtināta barības košļāšana un rīšana, nereti arī runāšana. Ļoti bieži mukozīts iet kopsolī ar samazinātu siekalu izdalīšanos un mutes sausumu. Šī ir izplatīta ķīmijterapijas blakusparādība, tomēr tā var neparādīties visiem.⁴¹

Alopēcija (matu izkrišana) – īslaicīga blakusparādība, kas raksturīga daudziem, bet ne visiem ķīmijterapijas medikamentiem; biežāk to novēro, lietojot taksānu un antraciklīnu grupas medikamentus. Var izkrist ne tikai galvas apmatojums, bet arī uzacis un skropstas, tādējādi radot acu iekaisumus, vai matiņi deguna iekšpusē, palielinot biežāku iesnu rašanās iespēju.

Caureja – tās laikā organisms zaudē ūdeni, tādēļ, lai izvairītos no ķermeņa atūdeņošanās, svarīgi uzņemt pietiekami daudz – vismaz astoņas glāzes – negāzēta un nesaldināta šķidruma dienā. Uzturā vēlams lietot produktus ar zemu šķiedrvielu daudzumu un, ja iespējams, ar augstu kālija saturu (piemēram, kartupeļi, banāni, apelsīni).⁴²

Citas salīdzinoši izplatītas ķīmijterapijas blaknes ir anoreksija (vāja apetīte vai tās pilnīgs trūkums), t.s. plaukstu-pēdu ādas reakcija jeb palmāri plantārās eritrodizestēzijas sindroms  – plaukstu un pēdu ādas iekaisums (apsārtums, čūlošana) un to nejutīgums, tūska (šķidruma uzkrāšanās ķermeņa audos), elpas trūkums.⁴³

Staru terapija

Tā ir augstas enerģijas jonizējošā starojuma (rentgena stari, gamma stari un citi) izmantošana vēža šūnu iznīcināšanai un audzēju samazināšanai. Starojumu var raidīt no iekārtas ārpus ķermeņa (ārējā apstarošana) vai no radioaktīva materiāla, kas ievietots organismā audzēja tuvumā (iekšējā apstarošana jeb brahiterapija). Sistēmiskā staru terapijā izmanto radioaktīvu vielu, ko asinis nogādā audos visā ķermenī.

Bieži vien staru terapija tiek kombinēta ar ķīmijterapiju un tiek piemērota pēc operācijas, lai nodrošinātu, ka tiek iznīcinātas visas vēža šūnas.

Taču olnīcu vēža gadījumā staru terapiju nepiemēro bieži – to izvēlas galvenokārt recidivējoša (ar tendenci atkārtoties) vai metastātiskas epitēlija olnīcu vēža ārstēšanai.⁴⁴ Lasīt vairāk sadaļā: Staru terapija>>

Blakusparādības un to mazināšanas iespējas

Staru terapija ir lokāla ārstēšanas metode, tas nozīmē, ka blakusparādības saistītas galvenokārt ar apstaroto ķermeņa zonu. Ārstējot olnīcu vai citus ginekoloģisko vēža veidus ar staru terapiju, bieža parādība ir iegurņa pamatnes disfunkcija, kas var radīt urinēšanas un seksuālās funkcijas traucējumus, raksturīgs arī nogurums, caureja, ādas kairinājums.⁴⁵

Blakusparādības parasti sākas aptuveni nedēļu pēc staru terapijas sākuma, pakāpeniski pastiprinās ārstēšanas laikā un turpinās vēl dažas nedēļas pēc ārstēšanas beigām.⁴⁶ Pašsajūtas uzlabošanai vēlams uzņemt daudz ūdens, uzturēties svaigā gaisā, veikt vieglus fiziskus vingrinājumus, uzņemt veselīgu un sabalansētu uzturu.

Hormonterapija jeb endokrīnā terapija

Tā ir  ārstēšana, kas papildina, bloķē vai likvidē hormonus organismā, lai palēninātu vai apturētu dažu vēža veidu (piemēram, prostatas un krūts vēža) attīstību. Var tikt lietoti sintētiskie hormoni, kas bloķē organisma dabiskos hormonus. Hormonterapija var tikt piemērota tablešu, injekciju vai plāksteru formā; dažreiz tiek veikta operācija, lai izņemtu dziedzeri, kas ražo noteiktu hormonu.

Hormonālo terapija nav standarta ārstēšanas metode olnīcu vēža gadījumā; tās izmantošanu var apsvērt dažu retu ļaundabīgo olnīcu paveidu gadījumā, ja citas terapijas nav devušas rezultātus.

Mērķterapija jeb personalizētā terapija

Tā ir ārstēšanas veids, kurā izmanto medikamentus vai citas vielas, lai identificētu un uzbruktu konkrētiem vēža šūnu paveidiem, pēc iespējas mazāk kaitējot normālām šūnām. Dažas mērķterapijas bloķē noteiktu enzīmu, olbaltumvielu vai citu vēža šūnu augšanā un izplatībā iesaistītu molekulu darbību.

Mērķterapijai var būt mazāk blakusparādību nekā citiem vēža ārstēšanas veidiem. Lielākā daļa mērķterapijas preparātu ir mazmolekulāri inhibitori (savienojumi, kas izstrādāti, lai atrastu noteiktas molekulas, piemēram, olbaltumvielas vēža šūnās, un pārtrauktu tās normālu funkcionēšanu) vai monoklonālas antivielas (olbaltumvielas, kas izstrādātas, lai organismā atpazītu kādu konkrētu mērķi un to iznīcinātu).

Olnīcu vēža gadījumā mērķterapija parasti tiek lietota kombinācijā ar ķīmijterapiju, un galvenie mērķterapijas veidi ir šādi:

• PARP inhibitori (poli (ADP-ribozes) polimerāzes), piemēram, rukaparibs, olaparibs, niraparibs) – kavē vēža šūnu DNS atjaunošanos pēc tam, kad uz tām ir iedarbojušies ķīmijterapijas līdzekļi. Šos inhibitorus parasti lieto sievietēm ar BRCA1 un BRCA2 gēnu mutāciju vai sievietēm ar izplatītu olnīcu vēzi.⁴⁷ Atšķirībā no lielākās daļas citu olnīcu vēža medikamentu, olaparibs un niraparibs tiek lietots orāli, kapsulu formā.
• Angioģenēzes inhibitori – kavē asinsvadu veidošanos, kas apgādā audzēju ar barības vielām un skābekli. Piemēram, visvairāk pētītais mērķterapijas medikaments – monoklonālā antiviela bevacizumabs – tiek nozīmēts epiteliāla IIIB, IIC vai IV stadijas olnīcu vēža gadījumā⁴⁸; iekļauts arī Latvijas kompensējamo medikamentu sarakstā.⁴⁹ Parasti šie preparāti tiek apvienoti ar ķīmijterapiju, un tiem ir labi rezultāti, tādēļ tie ir iekļauti pasaules un Eiropas ārstēšanas vadlīnijās. Aktīvā izpētes fāzē ir arī angioģenēzes inhibitors cediranibs – tiek pētīta tā efektivitāte kombinācijā ar PARP inhibitoru olaparibu pēc platīna preparātu ķimijterapijas.
• Antivielas – zāļu konjugāti – vielas, kas organismā saistās ar noteiktiem proteīniem. Pašlaik klīniskajos pētījumos, uzrādot daudzsološus rezultātus, tiek pētīts mirvetuksimabs soravtansīns – preparāts, kas saistās ar folātu receptoriem alfa un nogādā vēža šūnās ķīmijterapijas preparātu, kas palēnina vai aptur to augšanu; 2023. gada janvārī publicēta klīniskā pētījuma rezultāti lasāmi: ŠEIT

Blakusparādības un to mazināšanas iespējas

Mērķterapijas medikamenti iejaucas šūnu olbaltumu un receptoru darbībā, kas arī regulē asinsspiedienu, ādas stāvokli, zarnu darbību. Blaknes daudz neatšķiras no ķīmijterapijas blaknēm – visbiežāk tās ir saistītas ar gremošanas sistēmu (slikta dūša, vemšana, caureja), kaulu smadzeņu nomākumu (neitropēnija, anēmija, trombocitopēnija), ādas problēmām (stomatīts, ādas un nagu bojājumi) un vispārīga rakstura sūdzībām (nespēks u.c.).⁵⁰ Taču blaknes var mazināt, mainot medikamenta lietošanas režīmu un devas.

Ir vairāki veidi, kā samazināt risku saslimt ar visbiežāk sastopamo olnīcu vēža veidu – epitēlija olnīcu vēzi. Minētie profilakses paņēmieni neattiecas uz dīgļšūnu un stromālo šūnu vēzi, kuri pagaidām nav pietiekami izpētīti.

• Olnīcu un olvadu izņemšana: olnīcu un olnīcu olvadu izņemšana ievērojami samazina iespēju saslimt ar olnīcu vēzi, tomēr nenovērš to pilnībā, jo retāka slimības forma var attīstīties vēdera dobuma gļotādā, tādēļ pasaulē šāda operācija nav profilakses standarts. To var apsvērt augsta riska gadījumos (galvenokārt tad, ja konstatēta gēnu, t.sk. BRCA1 vai BRCA2, mutācijas, olnīcu vēža gadījumi ģimenē vai ir bijis diagnosticēts krūts vēzis) pēc tam, kad sieviete vairs neplāno grūtniecību Tomēr jāatceras, ka olnīcu izņemšanai ir arī blaknes – tā izraisa agrīnu menopauzes iestāšanos un kaulu blīvuma zudumu, iespējamas arī atmiņas problēmas un paaugstināts sirds slimību risks.⁵¹
• Olnīcu vēzim ir arī aizsargājošie faktori: perorālo kontracepcijas līdzekļu lietošana, barošana ar krūti, paritāte (dzemdību skaits), olvadu ligācija (nosiešana), salpingo-ooforektomija (olnīcu un olvadu izņemšana).⁵² Ir konstatēts, ka palielināts ovulācijas ciklu skaits palielina olnīcu vēža risku, savukārt samazināts ciklu skaits (piemēram, grūtniecības un zīdīšanas dēļ) risku samazina.⁵³
• Kontracepcijas tabletes – ir konstatēts, ka orālās kontracepcijas līdzekļu lietošana samazina olnīcu vēža risku par 30–50%.⁵⁴
• Arvien vairāk tiek runāts par uztura lomu olnīcu vēža profilaksē. Starptautiskās Vēža izpētes aģentūras un partneru pētījumi liecina, ka lielāks rūpnieciski pārstrādātos un fritētos pārtikas produktos sastopamu transtaukskābju (rūpnieciski pārstrādātu taukskābju) patēriņš ir saistīts ar lielāku olnīcu vēža attīstības risku. Šo saistību vismaz daļēji izskaidro transtaukskābju izraisītā aptaukošanās un iekaisīgie procesi organismā, kas ir olnīcu vēža riska faktori. Tādējādi sabalansēts uzturs ir viens no stūrakmeņiem vēža, tajā skaitā olnīcu vēža, profilaksē.⁵⁵

2020. gadā publicēts prospektīvs pētījums, viens no pirmajiem pētījumiem par taukskābju saistību ar epiteliālu olnīcu vēža risku, analizējot 1486 epiteliāla olnīcu vēža gadījumus, atklāj, ka, palielinoties trans - elaidīnskābes (cietas konsistences taukskābe, atrodama hidrogenētos augu taukos, margarīnā, fritētos produktos) patēriņam uzturā, palielinās epiteliālā olnīcu vēža risks. Dažādos epiteliāla olnīcu vēža histoloģiskajos apakštipos šīs sakarības nebija atšķirīgas.