Izveseļošanās

Ikvienas onkoloģiskas slimības gadījumā mērķis ir cilvēka izārstēšana. Ar to saprotot pilnīgu audzēja un tā šūnu likvidāciju, lai slimība turpmākajos mūža gados neatjaunotos. Proti, tā ir situācija, ka vēža šūnu klātbūtne organismā vairs nav konstatējama, ārstēšana vairs nav nepieciešama, un nav sagaidāms, ka vēzis atgriezīsies. Diemžēl pārliecība par vēža pilnīgu izārstēšanu nekad nevar būt simtprocentīga. Vairumā gadījumu ir nepieciešams laiks, lai pozitīvās prognozes apstiprinātos – jo ilgāk cilvēks ir brīvs no vēža, jo lielāka iespēja, ka vēzis veiksmīgi un neatgriezeniski izārstēts. Tāpēc veiksmīga rezultāta gadījumā ārsti biežāk saka, ka vēzis ir “gulošs” jeb remisijas stadijā, nevis "izārstēts".¹

‍Katra cilvēka gadījums ir ļoti individuāls.Dažiem cilvēkiem terapija tiek pārtraukta, jo tās rezultātā vēzis ir sekmīgiuzveikts, taču viņiem var būt ilgstošas vai vēlīnas ārstēšanas blakusparādības.Citiem vēža kontrole un terapija ir ilgstoša – gluži kā jebkuras citashroniskas slimības gadījumā. Vēl citiem – “izārstētais” vēzis atgriežas jebatjaunojas (dažiem – pat vairākkārt) vai sākas citas lokalizācijas vēžaattīstība.

Dinamiskā novērošana

Slimības atjaunošanās riskam pakļauts ir praktiski ikviens pacients, tāpēc ikviens vēža pacients tiek dinamiski novērots – dinamiskā novērošana (regulāra kontrole, mērķtiecīga izmeklēšana un nepieciešamības gadījumā konsultēšana ar speciālistiem vai multidisciplinārā konsīlija ietvaros) attiecas uz laika periodu pēc pabeigtas specifiskās terapijas, kā arī uz tiem pacientiem, kuri ilgstoši saņem caur muti (perorāli) lietojamu adjuvanto jeb profilaktisko terapiju.²

Novērots, ka vislielākais audzēju atjaunošanās un metastazēšanās risks ir pirmajos piecos gados pēc diagnozes noteikšanas, tādēļ šajā periodā pacientu uzraudzība tiek veikta īpaši rūpīgi: trīs četras reizes gadā pirmajos divos gados, divas trīs reizes gadā trešajā, ceturtajā un piektajā slimības gadā un reizi gadā pēc pieciem gadiem kopš diagnozes noteikšanas. Šī regularitāte var mainīties, jo katra individuālā pacienta gadījumā izšķirīgs ir slimības atjaunošanās risks, blakus slimības, saņemtā terapija, audzēja reakcija uz ārstēšanu. Pacientam, kurš atrodas dinamiskajā novērošanā, ģimenes ārsta nosūtījums pie onkologa nav nepieciešams. Par to atbildīgs ir viņu ārstējošais onkologs.

Par remisiju dēvē dažus mēnešus līdz pat vairākus gadus ilgu laika posmu, kad vēzis reaģē uz ārstēšanu vai tiek kontrolēts. Atkarībā no vēža veida ārstēšana remisijas laikā var turpināties vai tikt pārtraukta.

‍Pilnīgas remisijas gadījumā visas vēža pazīmes un simptomi izzūd, un vēža šūnas ar diagnostiskajām metodēm nav iespējams konstatēt. Ārsti šo situāciju mēdz raksturot vārdiem “nav slimības pazīmju”.³ Pilnīga remisija var ilgt gadiem ilgi, un tikai laika gaitā var uzskatīt, ka vēzis ir izārstēts.

‍Daļēja remisija nozīmē, ka vēža progresija vai izmērs ir mazinājušies, bet pilnībā tas izzudis nav. Daļējas remisijas gadījumos ārstēšana dažkārt pat tiek pārtraukta, līdz vēzis nesāk atkal augt.⁴