Dzemdes vēzis

Dzemdes vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas veidojas un attīstās vienā no sievietes reproduktīvās sistēmas orgāniem – dzemdē. Tas ir viens no sieviešu vidū biežāk sastopamajiem vēža veidiem. Latvijā 2017. gadā atklāti 362 dzemdes vēža gadījumi.¹ Dzemdes vēzis biežāk skar sievietes pēc 50 gadu vecuma – menopauzes un pēcmenopauzes vecumā, taču līdz 25 % gadījumu tas var attīstīties arī pirms menopauzes.²

Divi galvenie dzemdes vēža veidi ir endometriālais vēzis, kas sākas dzemdes iekšieni klājošajā slānī – endometrijā, un dzemdes sarkoma – ātri augošs un agresīvs, bet reti sastopams audzējs, kas veidojas dzemdes muskuļotajā slānī (miometrijā) un balstaudos. Dzemdē var attīstīties arī karcinosarkoma – agresīvs dzemdes vēža veids, saukts arī par Millera jauktā tipa audzēju, taču to novēro reti. Vairāk nekā 90 % gadījumu dzemdes vēzis ir endometriāls.

Nozīmīgākie faktori, kas palielina risku saslimt ar dzemdes vēzi, ir aptaukošanās, vecums, hipertensija, estrogēnu saturošu līdzekļu lietošana, vienlaikus nelietojot progesteronu, saslimšana ar dzemdes, resnās zarnas vai olnīcu vēzi ģimenē, neliels mēnešreižu skaits un fakts, ka sievietei nav bijušas grūtniecības.

Pateicoties pamanāmiem simptomiem, dzemdes vēzi bieži atklāj agrīnās stadijās, kas palielina veiksmīgas ārstēšanas iespēju.

Retāk dzemdes vēža gadījumā tiek novērotas sāpes iegurņa rajonā un asiņu piejaukums urīnam, it sevišķi ja to pavada izmaiņas asinsanalīzēs (samazināts sarkano asinsķermenīšu skaits, palielināts trombocītu skaits vai augsts cukura līmenis asinīs).³ Šīs pazīmes var parādīties arī citu, tostarp vieglu un labdabīgu slimību gadījumā, tomēr, pamanot šādus simptomus, noteikti jākonsultējas ar ārstu.

Lielākā daļa dzemdes vēža risku  ir saistīti ar palielinātu sievišķā dzimumhormona estrogēna daudzumu organismā, kas, liekot augt un dalīties dzemdes šūnām, veicina arī dzemdes audzēja attīstību.⁴ Neietekmējamie (nemodificējamie) dzemdes vēža riski ir:

• menstruālā vēsture – agra pirmo mēnešreižu iestāšanās vai vēlīna menopauzes iestāšanās (pēc 55 gadu vecuma): šo faktoru dēļ pieaug dzīves laikā notikušo mēnešreižu skaits, kas savukārt palielina estrogēna iedarbību uz endometriju. Par agram mēnešreizēm  līdz šim uzskatīta to  sākšanās pirms 12 gadu vecuma,⁵ lai gan pēdējos gados  par agrām mēnešreizēm  uzskata  tās, kas  iestājas pirms 10 gadu vecuma.⁶
• sieviete nekad nav dzemdējusi (nulliparitāte).
• novecošana – lielākā daļa sieviešu, kam atklāts dzemdes vēzis, ir pēcmenopauzes vecumā.⁷
• iedzimti ģenētiskie sindromi – augstāks risks saslimt ar dzemdes vēzi ir sievietēm ar iedzimtu Linča jeb nepolipozu resnās zarnu vēža sindromu – tas izraisa apmēram 5 % dzemdes vēža gadījumu, un aptuveni katra otrā sieviete ar Linča sindromu savas dzīves laikā saslimst ar dzemdes vēzi.⁸
• dzemdes vēzis ģimenes anamnēzē – risks saslimt ar dzemdes vēzi lielāks ir tām sievietēm, kuru pirmās pakāpes radiniecēm diagnosticēts šis vēža veids,
• iepriekš diagnosticēts krūts vai olnīcu vēzis palielina iespēju saslimt ar dzemdes vēzi, turklāt risku palielina arī krūts vēža ārstēšana ar tamoksifēnu: kaut arī šis medikaments nomāc estrogēna bioloģiskos efektus, tomēr tam piemīt endometriju stimulējoša iedarbība, kas ilgstošas lietošanas gadījumā (2 gadi un vairāk⁹) var veicināt dzemdes vēža attīstību. Tomēr kopumā krūts vēža pacientēm, kurām ir paredzēta hormonterapija, ieguvums no tamoksifēna lietošanas pārsniedz endometrija vēža attīstības risku.
• noteiktas ginekoloģiskās slimības, piemēram, policistisko olnīcu sindroms, kas sievietes organismā rada vīrišķo hormonu pārprodukciju, vai endometrija hiperplāzija jeb pārmērīgs dzemdes iekšējā slāņa sabiezējums.
• pārmērīgs estrogēna daudzums organismā – dažreiz tāds novērojams no ārējiem apstākļiem neatkarīgu iemeslu dēļ, vai arī to var izraisīt estrogēna uzņemšana, piemēram, menopauzes laikā lietojot tikai estrogēnu saturošu hormonu terapiju.
• diabēts – saistība ar paaugstinātu dzemdes vēža risku ir gan 1. tipa, gan 2. tipa diabētam. Saistība varētu būt skaidrojama ar lieko svaru, insulīna rezistenci, hroniska iekaisuma procesiem un citiem bioloģiskajiem mehānismiem, kas parasti pavada diabētu un var veicināt paaugstinātu endometrija vēža risku diabēta pacientiem.^{10 11}

Ietekmējamie (modificējamie) riska faktori:
- liekais svars – izraisa aptuveni vienu trešo daļu no dzemdes vēža gadījumiem, galvenokārt tādēļ, ka tauku šūnas ražo estrogēnu.¹²

Vizuālās diagnostikas metodes, kas piemērotas dzemdes vēža noteikšanai, ir šādas:

• transvaginālā ultrasonogrāfija – augstas frekvences skaņas viļņu izmantošana, lai iegūtu ķermeņa iekšējo struktūru attēlu. Transvaginālo ultrasonogrāfiju veic caur maksti, un tā parāda izmaiņas dzemdē, olnīcās un apkārtējos audos. Tiek izmērīts endometrija biezums – ja tiek atklāta endometrija sabiezēšana, nozīmē biopsiju.
• datortomogrāfija – precizējoša izmeklēšanas metode, kurā tiek izmantots rentgena starojums augstas izšķirtspējas 2D un 3D attēlu iegūšanai. Izmanto, lai noteiktu, vai vēzis ir skāris dzemdes kaklu, ieaudzis dzemdes sienā vai izplatījies uz citām ķermeņa daļām. Lai iegūtu detalizētāku attēlu, pirms datortomogrāfijas izmeklējuma pacientam parasti ievada speciālu krāsvielu jeb kontrastvielu, ja vien nav kontrindikāciju kontrastvielas izmantošanai.¹³
• pozitronu emisiju tomogrāfija (PET) – augsta jutīguma izmeklējums, ko parasti kombinē ar datortomogrāfiju, abos izmeklējumos iegūtie attēli tiek “uzslāņoti” viens uz otra. Tiek izmantots viegli radioaktīvs medikaments, kas ļauj vizualizēt ķermeņa zonas, kurās šūnas ir aktīvākas nekā parasti. Visbiežāk PET izmanto, lai noskaidrotu, vai vēzis nav izplatījies citās ķermeņa daļās vai arī  lai vizualizētu metastāzes vai atlieku audzēju pēc ķirurģijas vai staru terapijas.¹⁴
• magnētiskā rezonanse – ar magnētiskā lauka un radioviļņu palīdzību tiek iegūti cilvēka ķermeņa un orgānu šķērsgriezuma attēli trīs plaknēs. Šī ir visprecīzākā diagnostikas metode ķermeņa mīkstajiem audiem. Magnētiskā rezonanse tiek uzskatīta par visprecīzāko attēldiagnostikas metodi endometrija karcinomas (EK) pirmsoperācijas novērtēšanai. Pateicoties magnētiskās rezonanses augstajai mīksto audu kontrasta izšķirtspējai,  iespējams precīzi novērtēt,  cik tālu audzējs ir ieaudzis dzemdes sienā un izplatījies apkārtējos audos – šie faktori ir ļoti svarīgi vēža stadijas noteikšanai. Arī pirms magnētiskās rezonanses, lai iegūtu detalizētāku attēlu, pacientam var tikt ievadīta speciāla krāsviela jeb kontrastviela.¹⁵

Galīgo vēža diagnozi nosaka ar biopsijas palīdzību. Biopsija ir neliela audu parauga izņemšana no slāņa, kas izklāj dzemdi (endometrija), lai šo audu paraugu nodotu izmeklēšanai patologam – ārstam, kas specializējas laboratorisko testu interpretēšanā un šūnu, audu un orgānu novērtēšanā. Dzemdes vēža noteikšanai var veikt vai nu aspirācijas biopsiju, vai histeroskopiju, vai dzemdes kakla dilatāciju un dobuma abrāziju:

• aspirācijas biopsija – audu parauga noņemšana, caur maksti dzemdē ievadot tievu, elastīgu caurulīti un tajā iesūknējot nelielu audu fragmentu. Pēc endometrija aspirācijas biopsijas sievietei var būt nelielas, mēnešreizēm līdzīgas sāpes un neliels daudzums asiņainu izdalījumu.
• histeroskopija – dzemdes izmeklēšana un audu parauga iegūšana ar teleskopam līdzīga instrumenta – histeroskopa – palīdzību. Nepieciešamības gadījumā lieto anestēziju. Arī pēc šī izmeklējuma var parādīties sāpes, to mazināšanai var lietot pretsāpju līdzekli; ir iespējami asiņaini izdalījumi, kas parasti dažu dienu laikā pāriet.
• dzemdes kakla dilatācija un dobuma abrāzija – audu parauga ņemšana notiek īslaicīgā anestēzijā, dzemdes kaklu paplašina jeb dilatē, pēc tam dzemdes dobumā ievada speciālus instrumentus jeb kiretes un noņem dzemdes iekšieni klājošo gļotādu jeb veic dzemdes dobuma abrāziju.

Precizējošu informāciju par audzēja īpašībām sniedz biomarķieru testi. Biomarķieri ir bioloģiskas molekulas, kas var liecināt par vēža klātbūtni organismā. Tās ražo vai nu pats audzējs, vai organisma veselās šūnas, reaģējot uz audzēju. Vienlaikus jāatceras, ka biomarķieru līmeni var ietekmēt arī ar audzēju nesaistīti procesi.

Visiem, kam diagnosticēts dzemdes vēzis, tiek veikta labotājgēnu proteīnu ekspresijas vai mikrosatelītu nestabilitātes testēšana.

• Labotājgēni ir gēni, kas atbild par kļūdu labošanu procesā, kad šūnā tiek kopēts DNS – šūnās. Ja šī  funkcija ir traucēta, parasti ir daudz DNS mutāciju, kas var izraisīt vēzi.
• Mikrosatelītu nestabilitāte ir ģenētiska anomālija, kas var rasties vēža šūnās, kad mikrosatelīti jeb īsas DNS sekvences, kas sastopamas genomā, maina savu garumu vai skaitu, nevis ir stabilas, kā tam jābūt normālās šūnās.

Audzēja audu paraugam tiek veikta arī hormonu receptoru testēšana un HER2 statusa noteikšana. Hormonu receptori ir proteīni, kas atrodami uz dažu vēža veidu šūnām – šie proteīni piesaista estrogēnu un progesteronu, un šo hormonu piesaiste var vai nu veicināt, vai kavēt audzēja attīstību. Noskaidrojot to, vai audzējam ir hormonu receptori, iespējams labāk plānot turpmāko ārstēšanu. Arī HER2 ir proteīns, kas atrodams uz šūnu virsmas – ja dzemdes vēzim ir palielināts HER2 daudzums, audzējs aug un izplatās straujāk.¹⁶

HER2 testu ieteicams veikt serozām karcinomām un karcinosarkomām – progresējošas vai metastātiskas slimības gadījumā. Tas apsverams arī gadījumā, kad konstatēta p53 gēna mutācija.

Estrogēna receptoru un progesterona receptoru testēšana ir ieteicama III, IV stadijas un recidivējošas slimības gadījumā.

TNM klasifikācija raksturo sākotnējā audzēja anatomisko izplatību (T), reģionālo limfmezglu (N) stāvokli (to, vai reģionālajos limfmezglos ir audzēja metastāzes) un attālo metastāžu (M) esamību/neesamību.

Dzemdes vēzim ir četras stadijas, ko apzīmē ar romiešu cipariem no I līdz IV. I stadijā vēzis ir mazs un tikai nedaudz izplatījies tuvējos audos, savukārt IV stadija norāda uz vislielāko audzēja invāziju vai attālinātām metastāzēm.

Dzemdes vēža stadijas¹⁷:

Onkoloģijā audzēju raksturošanai lieto arī terminu “malignitātes (ļaundabīguma) pakāpe” (grade). Audzēja pakāpe un stadija ir atšķirīgi parametri – audzēja stadija norāda uz to, cik liels ir audzējs un cik tālu vēzis ir izplatījies. Savukārt pakāpes izmanto, lai aprakstītu, kā mikroskopā izskatās vēža šūnas. Jo patoloģiskākas šūnas, jo agresīvāks ir vēzis un jo ātrāk tas aug un izplatās.

Audzēja pakāpi nosaka patologs, kurš mikroskopā pārbauda audzēja audu paraugu. Pakāpei piešķirtā numerācija raksturo audzēja šūnu patoloģiskumu – jo zemāks pakāpi raksturojošais skaitlis, jo audzēja šūnas tuvākas normālajām ķermeņa šūnām.¹⁸

Dzemdes vēža gadījumā izšķir trīs ļaundabīguma pakāpes. pirmā un otrā pakāpe apzīmē zemas ļaundabīguma pakāpes vēzi, to dēvē par 1. tipa jeb zema riska dzemdes vēzi, kas parasti nav agresīvs un izplatās relatīvi lēni; uzskata, ka 1. tipa dzemdes vēzi izraisa estrogēna pārprodukcija. Trešās pakāpes dzemdes vēzis ir augstas ļaundabīguma pakāpes vēzis, ko dēvē par 2. tipa jeb augsta riska dzemdes vēzi – agresīvāku un ar tendenci straujāk izplatīties ārpus sākotnējās atrašanās vietas. Uzskata, ka 2. tipa dzemdes vēža rašanās nav saistīta ar estrogēna pārprodukciju.¹⁹

Stadija tiek precizēta, patologam izmeklējot operācijas materiālu: diagnozi apstiprina tikai audzēja audu laboratoriskā analīze jeb histopatoloģiskā izmeklēšana.

Visbiežāk nosaka piecu gadu dzīvildzes līmeni – tādu pacientu īpatsvaru, kuri ir dzīvi piecus gadus pēc diagnozes apstiprināšanas. Dzemdes vēža piecu gadu dzīvildzes statistika ir šāda²⁰:

Dzīvildzes statistika ir vispārīgi rādītāji, kas balstās datos par daudziem tūkstošiem cilvēku ar konkrēto diagnozi – tie sniedz tikai vispārīgu priekšstatu par dzīvi ar šo vēzi, taču tā nav konkrēta prognoze katram individuālajam slimības gadījumam.

Piemēram, paredzamais dzīves garums var būt lielāks nekā vidējie statistiskie rādītāji, ja cilvēkam nav citu saslimšanu un kopējais veselības stāvoklis ir labs. Turklāt jāņem vērā, ka dzīvildzes statistikā iekļauti cilvēki, kuriem diagnoze noteikta ne agrāk kā pirms pieciem gadiem, tātad paši jaunākie medicīnas sasniegumi un jaunas ārstēšanas iespējas šajā statistikā neatspoguļojas.

Dzemdes vēža ārstēšana parasti ir multidisciplināra – vienlīdz liela nozīme ir gan ķirurģiskajai ārstēšanai, gan medikamentozajai terapijai (ķīmijterapijai, hormonterapijai, imūnterapijai un mērķterapijai), gan staru terapijai. Labi ārstēšanas rezultāti tiek panākti, šīs metodes kombinējot, ja to nosaka audzēja stadija un histoloģija.

Metodes, kas iedarbojas tieši tajā ķermeņa vietā, kur tās pielieto, sauc par lokālām (ķirurģija, staru terapija), savukārt par sistēmiskām ārstēšanas metodēm sauc tādas, kur ārstniecības līdzeklis ar asinsrites palīdzību izplatās pa visu organismu (visas medikamentozās terapijas: ķīmijterapija, imūnterapija, mērķterapija, hormonterapija).

Katrs dzemdes vēža gadījums tiek apspriests multidisciplinārā ārstu sanāksmē jeb konsīlijā, kurā piedalās ķirurgs, radiologs, onkologs ķīmijterapeits, staru terapeits, ģenētiķis, patologs, nepieciešamības gadījumā var tikt piesaistīts jebkurš cits speciālists. Multidiscplinārās sanāksmes laikā, izvērtējot pacienta izmeklējumus, vispārējo stāvokli un blakusslimības, tiek sastādīts individuāls ārstēšanas plāns. Katra pacienta ārstēšanas un izmeklēšanas laikā šādas sanāksmes var būt arī vairākas.

Dzemdes vēža diagnostikas, stadijas noteikšanas un ārstēšanas vadlīnijas pacientiem (angļu valodā)  izdevusi gan viena no vadošajām profesionālajām organizācijām onkoloģijā – Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrība (European Society For Medical Oncology, ESMO), gan ASV Nacionālais visaptverošais vēža tīkls (National Comprehensive Cancer Network, NCCN).

Ķirurģija

Ķirurģiska ārstēšana var netikt piemērota 5–10 % dzemdes vēža pacientu, visbiežākie iemesli ir aptaukošanās, diabēts vai sirds un asinsvadu slimības (katru šādu blakusslimību gadījumu vērtē atsevišķi), kā arī vēlīna dzemdes vēža stadija.²¹

Ķirurģiskas operācijas laikā, ķirurgam pārbaudot pārējos iegurņa un vēdera dobuma orgānus, tiek precizēta audzēja stadija. Operācijas laikā var veikt arī iegurņa dobuma skalošanu – iegurņa dobums tiek izskalots ar fizioloģisko šķīdumu, iegūtais materiāls tiek nosūtīts citopatoloģiskai izmeklēšanai, lai noskaidrotu, vai tajā ir konstatējama vēža šūnu klātbūtne.²² Arī visi operācijas laikā izņemtie audi tiek nodoti patologam histopatoloģiskai izmeklēšanai.

Operāciju var veikt vai nu laparatomiski jeb veicot plašu iegriezumu vēdera sienā un atverot vēdera dobumu, vai arī laparoskopiski – ar īpašu, plānu instrumentu caur nelielām atverēm vēdera sienā un izmantojot videokameru, kas projicē palielinātu attēlu uz ekrāna. Laparoskopiska operācija parasti ir iespējama agrīnākās slimības stadijās, tās priekšrocības ir īsāks pēcoperācijas atlabšanas periods un zemāka komplikāciju iespējamība. Atkarībā no vēža stadijas, var tik veikta dažāda apmēra bojāto orgānu izņemšana:

• histerektomija – dzemdes un, ja nepieciešams, arī dzemdes kakla izņemšanas operācija. Ja tiek izņemta dzemde un dzemdes kakls, to sauc par pilnīgu jeb totālu histerektomiju. Ja tiek izņemta tikai dzemde, to sauc par daļēju histerektomiju.
• salpingooforektomija – vienpusēja vai abpusēja (bilaterāla) olnīcu un olvadu izņemšana.
• limfadenektomija – limfmezglu ķirurģiska izņemšana. Izšķir reģionālo limfadenektomiju, kad tiek izņemti daži limfmezgli audzēja zonā, un radikālo limfadenektomiju, kad tiek izņemta lielākā daļa vai visi limfmezgli audzēja zonā. Veicot limfadenektomiju, pastāv limfedēmas (ārstēšanas blakne – traucēta limfas attece kājās) risks, taču tā palīdz noteikt precīzu vēža stadiju un izvēlēties tālāko ārtēšanas taktiku.

I stadijas dzemdes vēža gadījumā standarta ķirurģiskā ārstēšana ir dzemdes, olnīcu un olvadu izņemšana; limfmezglu izņemšana var nebūt nepieciešama, tomēr to nosaka audzēja histoloģiskie rādītāji un  ļaundabīguma pakāpe.

II stadijas dzemdes vēža gadījumā standarta ķirurģiskā ārstēšana ietver dzemdes, olnīcu, olvadu un iegurņa limfmezglu izņemšana, ar vai bez para-aortisko limfmezglu izņemšanas.

III un IV stadijas gadījumā ķirurģijas mērķis ir izņemt no iegurņa visus patoloģiskos audus – šādu pieeju sauc par citoreduktīvo ķirurģiju.²³

Blakusparādības un to mazināšanas iespējas

Kā jau jebkurai ķirurģiskai operācijai, arī dzemdes vēža operācijai ir iespējamas blakusparādības, kas atkarīgas galvenokārt no operācijas apmēra. Iespējami šādi pēcoperācijas sarežģījumi^{24 25}:

• vagināla asiņošana – asiņošana, kas līdzinās vieglām mēnešreizēm, ir pieļaujama un var ilgt no dažām dienām līdz vairākām nedēļām. Pie ārsta ir jāgriežas, ja asiņošana kļūst intensīvāka, izbeidzas un pēc tam atsākas, kā arī ja izdalījumiem ir dzeltenīga vai zaļgana nokrāsa un tiem ir nepatīkams aromāts.
• brūces iekaisums un infekcija – par infekciju var liecināt augsta temperatūra, drudzis, drebuļi, vispārēja slikta pašsajūta, pietūkums vai apsārtums ap brūci. Pēc operācijas brūces stāvoklis jākontrolē,  iekaisuma gadījumā ārstēšanu nosaka ārsts.
• neauglība – pēc histerektomijas jeb dzemdes ķirurģiskas izņemšanas nav iespējama grūtniecība.
• asiņošana iegurņa vai vēdera dobumā – reta pēcoperācijas komplikācija, kuras gadījumā var būt nepieciešama vēl viena operācija.
• tromboze – pēc operācijas pastāv risks, ka iegurņa vai kāju asinsvados veidosies trombi, kas var izraisīt trombu nokļūšanu arī plaušās. Lai to novērstu, pēc iespējas ātrāk pēc operācijas jāatsāk kustēties un veikt kāju vingrinājumus; tāpat pēc operācijas ieteicams valkāt īpašas zeķes. Pēc operācijas tiek veiktas injekcijas, lai šķidrinātu asinis. Nekavējoties jāgriežas pēc palīdzības, ja kājas kļūst sāpīgas vai apsārtušas, ja parādās elpas trūkums, sāpes krūtīs vai muguras augšdaļā, asiņains klepus.
• limfedēma (arī limfostāze, limfātiskā tūska) – limfas sastrēgums kājās, kas parasti parādās tad, ja veikta limfadenektomija jeb limfmezglu ķirurģiska izņemšana. Var attīstīties gan uzreiz pēc operācijas, gan arī vairākus gadus pēc operācijas. Limfedēma izpaužas kā kājas apjoma palielināšanās, smaguma sajūta visas kājas garumā, sāpīgums, pietūkums. Lai ierobežotu limfedēmas attīstību, nepieciešams uzturēt normālu ķermeņa svaru ar sabalansēta uztura palīdzību, tādējādi mazinot slodzi limfātiskajai sistēmai, kā arī veikt regulārus vingrojumus, lai veicinātu normālu limfas atteci. Rekomendē lietot elastīgās saites vai kompresijas zeķes. Tāpat jāsargā āda no infekciju rašanās, lietojot mitrinošu losjonu, saules aizsargkrēmu (atrodoties saulē) un insektu repelentu, lai nepieļautu kukaiņu kodumus. Nekavējoties jāgriežas pie ārsta vai specializēta fizioterapeita, ja parādās pietūkums vai jebkādas infekcijas pazīmes.
• urīna nesaturēšana – var attīstīties, ja ķirurģiska iejaukšanās bojājusi vai novājinājusi iegurņa pamatnes muskulatūru. Iegurņa pamatnes muskulatūras stiprināšanai palīdzēs īpaši vingrinājumi, kas saskaņoti ar ārstējošo ārstu un fizioterapeitu.
• maksts noslīdēšana – līdzīgi kā urīna nesaturēšanu, arī maksts noslīdējumu var izraisīt ķirurģiskas iejaukšanās laikā noticis iegurņa pamatnes muskulatūras bojājums vai operācijas izraisīta muskuļu novājināšanās. Muskulatūras stiprināšanai palīdzēs ar ārstējošo ārstu un fizioterapeitu saskaņoti vingrinājumi.
• priekšlaicīga menopauze, ko izraisa olnīcu izņemšana. Tipiskākie ar priekšlaicīgu menopauzi saistītie simptomi ir karstuma viļņi, garastāvokļa svārstības, svīšana nakts laikā, maksts sausums.

Ķīmijterapija

Ķīmijterapija ir visbiežāk lietotā medikamentozā jeb sistēmiskā terapija dzemdes vēža gadījumā.²⁶ Tā ir vēža ārstēšana ar medikamentiem, kas iznīcina vēža šūnas, apturot to augšanu vai vairošanos. Ķīmijterapija pasargā no audzēja izplatīšanās ārpus iegurņa.²⁷ Ķīmijterapijas laikā nereti tiek bojātas arī veselās šūnas, īpaši tās, kas ātri dalās (kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas, dzimumšūnas, šūnas matu saknēs u. tml.), tomēr šīs šūnas pēc ķīmijterapijas parasti atjaunojas.

I un II stadijas dzemdes vēzim ķīmijterapija netiek izmantota bieži – lielākoties tikai augsta riska audzējiem, kas strauji aug un izplatās.  Ķīmijterapiju plaši lieto III, IV stadijas un recidivējošam (atkārtotam) vēzim.²⁸ Dzemdes vēža ķīmijterapijas medikamenti tiek ievadīti ar intravenozas infūzijas jeb t.s. “sistēmas” starpniecību.

Terapijai var izvēlēties vai nu vienu medikamentu, vai arī vairākus medikamentus kopā – tādā gadījumā to sauc par poliķīmijterapiju; dzemdes vēža gadījumā standarts ir divi ķīmijterapijas medikamenti. Dzemdes vēža gadījumā visbiežāk lietotie ķīmijterapijas medikamenti ir paklitaksels, karboplatīns, cisplatīns, doksorubicīns.^{29 30} Kombinējot divus vai vairāk medikamentus, vienam no tiem jābūt platīnu saturošam medikamentam – cisplatīnam vai karboplatīnam.³¹

Pastāv arī ķīmijstaru terapijas, kas sastāv no vienlaicīgas vai secīgas jonizējošā starojuma lietošanas un ķīmijterapijas kursa. Tādā gadījumā kā ķīmijterapijas medikamentu parasti izmanto cisplatīnu.

Blakusparādības un to mazināšanas iespējas

Ķīmijterapijas medikamenti iedarbojas ne tikai uz vēža šūnām, bet arī uz veselajām šūnām – pārsvarā tādām, kurām raksturīga aktīva dalīšanās: kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas, dzimumšūnas, šūnas matu saknēs u. tml. Tādēļ blakusparādības ķīmijterapijai raksturīgas bieži, tomēr tās attīstās ļoti individuāli un neskar visus vienādi.

Blakusparādību daudzums un smaguma pakāpe atkarīga ne tikai no pacienta veselības stāvokļa, bet arī no medikamenta veida un dozas – kombinējot vairākus ķīmijterapijas medikamentus, iespējams, ka attīstīsies vairākas blakusparādības vienlaicīgi, savukārt, lietojot tikai vienu ķīmijterapijas preparātu, blakusparādību parasti ir mazāk.

Vairums pacientu jūtas ļoti noguruši, it sevišķi pirmajās dienās pēc ķīmijterapijas, samazinās apetīte, izraisot svara zudumu, var būt slikta dūša vai vemšana. Vienas no biežākajām dzemdes vēža ķīmijterapijas blakusparādības ir arī matu izkrišana jeb alopēcija un smazināts asins ķermenīšu skaits³²:

• alopēcija – matu izkrišana, kas ir īslaicīga parādība un raksturīga daudziem, bet ne visiem ķīmijterapijas medikamentiem. Var izkrist ne tikai galvas apmatojums, bet arī uzacis un skropstas, tādējādi radot acu iekaisumus, arī matiņi deguna iekšpusē, palielinot biežu iesnu rašanās iespēju.
• neitropēnija – noteikta veida balto asinsķermenīšu (neitrofilo leikocītu, kuri cīnās ar bakteriālām infekcijām) skaita samazināšanās un līdz ar to paaugstināta un pat dzīvībai bīstama uzņēmība pret infekcijām. Neitropēnijas pazīmes ir čūliņas mutē, temperatūras paaugstināšanās un drudzis, gripai līdzīgs stāvoklis, nespēks. Neitropēnijas gadījumā ir ļoti svarīgi ievērot personīgo higiēnu un izvairīties no atrašanās vidē, kur ir paaugstināts infekciju risks.
• anēmija – nepietiekams sarkano asinsķermenīšu skaits vai pazemināts hemoglobīna līmenis, kas pavājina organisma apgādi ar skābekli. Anēmiju izraisa gan noteikti vēža veidi paši par sevi, gan arī atsevišķi ķīmijterapijas preparāti, piemēram, platīna preparāti.  Smagākos gadījumos var būt nepieciešama asins pārliešana. Ar anēmiju bieži saistāma astēnija jeb izteikts psihisks un fizisks nespēks, nogurums.
• trombocitopēnija – samazināts trombocītu skaits asinīs. Trombocitopēnija var būt iemesls asiņošanām, kas var izpausties gan kā sīki zemādas asinsizplūdumi, pastiprināta zilumu veidošanās, sārti iekrāsojies urīns, tumšas vai asiņainas fēces, asiņošana no deguna, smaganām un dzimumceļiem. Smagākos gadījumos var būt nepieciešama trombocītu masas pārliešana.

Bez jau minētajām blakusparādībām novēro arī šādas ķīmijterapijas blaknes:

• caureja – tās laikā organisms zaudē ūdeni, tādēļ, lai izvairītos no ķermeņa atūdeņošanās, svarīgi uzņemt pietiekami daudz šķidruma – vismaz astoņas glāzes dienā.
• aizcietējumi – bieži sastopams, taču labi kontrolējams vēža terapijas blakusefekts, par kuru laikus jāinformē ārsts, jo neārstēts aizcietējums var traumēt zarnu sieniņas, novest pie organisma atūdeņošanās, palēnināt medikamentu uzsūkšanos un radīt citus veselības traucējumus. Parādoties aizcietējumam, ir svarīgi uzņemt daudz šķidruma, lietot uzturā produktus ar augstu šķiedrvielu saturu, palielināt fiziskās aktivitātes līmeni. Ārsts var lemt arī par laksatīvu (vēdera izeju veicinošu) līdzekļu vai klizmas nozīmēšanu.³³
• alerģiskas reakcijas –  var parādīties ādas apsārtums, izsitumi, kas var līdzināties masalām vai aknei. To ārstēšanai ārsts var nozīmēt kortikosteroīdus saturošus līdzekļus, smagākos gadījumos var būt nepieciešama terapijas pārtraukšana.³⁴
• neiropātija – nervu bojājumi, kas izpaužas kā jušanas traucējumi – tirpšana, durstīšana, dedzinoša vai saldējoša sajūta roku un kāju pirkstos, līdzsvara traucējumi, grūtības paņemt un noturēt rokās sīkus priekšmetus vai veikt sīkas darbības ar pirkstiem; var būt arī stīvuma sajūta mēlē vai grūtības norīt un runāt. Reizēm neiropātija izpaužas arī ar sāpēm žokļos, vēderā, dzirdes pasliktināšanos vai aizcietējumu, ko rada bojāti zarnu kustīgumu nodrošinošie nervi. Visbiežāk perifērā neiropātija saistāma ar paklitaksela lietošanu.³⁵ Parasti lielākā daļa šādu sūdzību pēc ķīmijterapijas beigām dažu mēnešu laikā pakāpeniski pāriet, taču smagākos gadījumos var būt nepieciešama ķīmijterapijas līdzekļa maiņa.³⁶
• mukozīts un stomatīts – mukozīts jeb iekaisīgs gļotādu bojājums visbiežāk skar mutes un rīkles gļotādu, izraisot stomatītu, kā rezultātā ir apgrūtināta barības košļāšana un rīšana, nereti arī runāšana. Ļoti bieži mukozīts iet kopsolī ar samazinātu siekalu izdalīšanos un mutes sausumu.
• plaukstu-pēdu ādas reakcija jeb palmāri plantārās eritrodizestēzijas sindroms  – plaukstu un pēdu ādas iekaisums, tirpšana un nejutīgums, var mainīties nagu krāsa un parādīties niezoši izsitumi. Šīs blakusparādības mēdz izraisīt docetaksels.³⁷
• sirds ritma traucējumi vai sirds muskuļa bojājumi – var parādīties, lietojot doksorubicīnu. Šis medikaments arī iekrāso urīnu sārtu, taču tā ir nekaitīga parādība.³⁸

Ķīmijterapija var izraisīt arī mialģiju (muskuļu sāpes) un artralģiju (sāpes locītavās), garšas zudumu, pazeminātu asinsspiedienu un palēninātu sirds ritmu,  īslaicīgus redzes traucējumus, tinītu jeb džinkstēšanu, zvanīšanu, sīkšanu ausīs un dzirdes traucējumus, nieru un aknu darbības traucējumus.³⁹

Staru terapija

Staru terapija ir viena no onkoloģisko slimību ārstēšanas pamatmetodēm. Tajā izmanto augstas enerģijas radioaktīvo starojumu, kas līdzinās rentgenstariem, lai iznīcinātu vēža šūnas gan endometrija karcinomas, gan dzemdes sarkomas gadījumā.

Distances staru terapija – viena no radioaktīvā starojuma pievades metodēm. Iekārta, ko sauc par lineāro paātrinātaju, pievada starojumu caur ādu un citiem audiem, kas atrodas apkārt audzējam. Lai sasniegtu terapeitisko starojuma devu, tiek veikta frakcionešana, sadalot starojumu mazākās devās. Uz staru terapijas procedūrām, kas parasti ilgst aptuveni 15 minūtes, jāierodas katru darba dienu. Dzemdes audzēju gadījumā ārstešana kopumā ilgst 5–6 nedēļas. Uz katru staru terapijas procedūru ir jāsagatavojas – jāiztukšo taisnā zarna un jāuzpilda urīnpūslis.

Brahiterapija jeb iekšēja staru terapija – radioaktīva starojuma pievades metode, kad no radioaktīva avota tiek pievadīts starojums tieši audzējā. Brahiterapija arī tiek frakcionēta. Ārstēšanas ilgums atkarīgs no audzēja veida, stadijas un brahiterapijas metodes.

Blakusparādības un to mazināšanas iespējas

Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju attīstību, blaknes sastop retāk un kontrolē labāk nekā agrāk, taču ar zināmām blakusparādībām joprojām ir jārēķinās. Iespējams neliels ādas apsārtums, nogurums, šķidrāka vēderizeja (arī caureja), biežāka urinācija, iespējams nepatīkamas sajūtas urinācijas laikā.

Šīs ir akūtās blaknes, kas ar laiku mazinās. Staru terapijas blakusparādības var arī attīstīties vairakus gadus pēc staru terapijas – tās sauc par hroniskām blaknēm. Dzemdes vēzis un tā ārstēšana var izraistīt pastāvīgu neauglību, tādēļ, ja paciente nākotnē apsver ģimenes pieaugumu, šis jautājums jāapspriež ar ārstējošo ārstu; pirms terapijas uzsākšanas ir ieteicama arī auglības speciālista konsultācija.

Iegurņa staru terapijas laikā nepieciešams uzņemt pietiekamu šķidruma daudzumu (aptuveni 2 litri dienā), jāēd obaltumvielām bagāts uzturs, jāizvairās no pārmēru trekniem, asiem ēdieniem, gāzētiem dzērieniem. Jāsamazina tādu produktu lietošana, kas izraisa vēdera pūšanos, piemēram, svaigi augļi, dārzeņi, piena produkti, pākšaugi. Staru terapijas laikā jāizvairās no fiziskas pārpūles. Drīkst nodarboties ar vieglām fiziskām aktivitātēm, pastaigām svaigā gaisā.

Hormonterapija

Hormonterapija jeb endokrīnā terapija ir ārstēšana, ietekmējot sievišķo hormonu – estrogēna un progesterona – darbību organismā. Estrogēns un progesterons atbild par dzemdes gļotādas šūnu augšanu un attīstību, tādējādi terapija, izmantojot šos hormonus, palēnina vai aptur dzemdes vēža attīstību.

Hormonterapija ir viens no variantiem, ko var izmantot, ja dzemdes vēzis ir izplatījies (III un IV stadija) vai ir recidivējošs, un ja pacienta veselības stāvoklis neļauj izmantot ķirurģiju vai staru terapiju – otra izvele šādos gadījumos ir ķīmijterapija.⁴⁰ To, vai hormonālā terapija ir piemērota, nosaka audzēja histoloģiskie rādītāji, ļaundabīguma pakāpe, audzēja apjoms un augšanas temps. Hormonterapijas medikamenti parasti ir vai nu tablešu, vai injekciju formā.

Visbiežāk dzemdes kakla vēža hormonterapijā lieto progestīnus – vielas, kas organismā darbojas tāpat kā hormons progesterons, palēninot dzemdes gļotādas šūnu augšanu.⁴¹ Bez progestīniem dzemdes vēža hormonterapijā lieto arī šādus medikamentus:

• tamoksifēns – antiestrogēna medikaments, kas neļauj estrogēnam veicināt jaunu vēža šūnu augšanu. Kaut arī tamoksifēns palielina risku saslimt ar dzemdes vēzi, vienlaikus tas ir efektīvs dažu izplatīta dzemdes vēža formu ārstēšanai.⁴²
• luteinizējošā hormona atbrīvotājhormonu (LHAH) agonisti – bloķē estrogēna ražošanu olnīcās, tādējādi apturot vēža attīstību. Parasti lieto pirmsmenopauzes vecuma sievietēm. LHAH agonisti ir goserelīns un leiprolīds.⁴³
• aromatāzes inhibitori – vielas, kas aptur specifiska enzīma – aromatāzes – darbību, neļaujot virsnieru dziedzeros un taukaudos veidoties estrogēnam. Šīs grupas medikamenti ir efektīvi tikai pēcmenopauzes vecuma sievietēm, jo pirmsmenopauzes vecumā estrogēnu ražo arī olnīcas, kuru darbību aromatāzes inhibitori neietekmē.⁴⁴ Pie aromatāzes inhibitoriem pieder letrozols, eksemestāns un anastrozols.
• fulvestrants – medikaments, kas bloķē šūnu estrogēna receptorus, tādējādi kavējot vēža šūnu augšanu. Atšķirībā no lielākās daļas hormonterapijas medikamentu, fulvestrantu ievada ar injekcijas palīdzību.

Blakusparādības un to mazināšanas iespējas

Izplatītākās hormonterapijas blakusparādības ir šādas⁴⁵:

• menopauzes simptomi – karstuma viļņi, svīšana naktīs, garastāvokļa svārstības, arī svara pieaugums un sāpes locītavās, maksts sausums, menstruālā cikla pārmaiņas. Vienlaikus var paaugstināties trombozes un osteoporozes risks.
• krūšu pietūkums un jutīgums.
• nogurums un slikta pašsajūta.
• dzimumtieksmes jeb libido zudums – visbiežāk tā ir īslaicīga parādība, kas līdz ar hormonterapijas beigšanu pāriet, tomēr, ja hormonālo balansu organismā ietekmē vēl citi faktori (piemēram, olnīcu operācija vai staru terapija), dzimumtieksmes zudums var būt arī paliekošs.⁴⁶

Retāk novēro tūsku jeb šķidruma uzkrāšanos ķermenī – tā izpaužas kā pietūkums un nospriegota āda, visbiežāk kājās un potītēs, bet var parādīties arī plaukstās, rokās, sejā vai vēderā. Novēro arī pēkšņu svara pieaugumu, mazāku urīna daudzumu nekā parasti. Tūsku var palīdzēt mazināt uztura izmaiņas, it sevišķi sāls daudzuma ierobežošana, piemēroti vingrinājumi, kompresijas zeķu vai piedurkņu nēsāšana. Svarīgi nesamazināt uzņemtā šķidruma daudzumu. Ārsts var nozīmēt speciālus medikamentus – diurētiķus.⁴⁷

Daļai cilvēku hormonterapija var neradīt blakusparādības, to nosaka dažādi faktori, piemēram, hormonterapijas veids un deva, citu medikamentu lietošana un vispārējais veselības stāvoklis.

Imūnterapija

Imūnterapija ir terapijas veids, kurā izmanto dažādas vielas imūnsistēmas stimulēšanai vai nomākšanai, lai palīdzētu organismam pašam cīnīties ar vēzi. Daži imūnterapijas veidi ir vērsti tikai pret noteiktām imūnsistēmas šūnām, citi ietekmē imūnsistēmu kopumā.

Dzemdes vēža ārstēšanai lieto šādus imūnterapijas medikamentus:
- pembrolizumabs – monoklonāla antiviela jeb proteīns, kas izstrādāts, lai piesaistītos konkrētiem imūnsistēmas T šūnu receptoriem, sauktiem par PD-1, tādā veidā palīdzot imūnsistēmai apturēt vēža augšanu un attīstību. Šos medikamentus lieto intravenozas infūzijas (“sistēmas”) veidā, pārtraukums starp lietošanas reizēm ir 3–6 nedēļas. Ārstēšanu parasti turpina tik ilgi, kamēr pacientam no tās ir ieguvums, vai arī līdz brīdim, kad blakusparādības kļūst pārāk smagas.⁴⁸ To, vai ārstēšana ar pembrolizumabu var būt lietderīga, nosaka, izvērtējot proteīna PD-L1 līmeni organismā.

- dostarlimabs – monoklonāla antiviela, kas, tāpat kā pembrolizumabs, piesaistās imūnsistēmas T šūnu receptoriem PD-1. Lieto tādu pacientu ārstēšanai, kuru vēža šūnām piemīt īpaša ģenētiska novirze – augsta mikrosatelītu nestabilitāte, kas neļauj šūnām labot dalīšanās laikā radušās kļūdas.⁴⁹

Blakusparādības un to mazināšanas iespējas

Atšķirībā no ķīmijterapijas, imūnterapija nevis nomāc, bet stimulē organisma imunitāti, tādēļ imūnterapijas blakusparādības ir saistītas ar pārmērīgu imūnsistēmas aktivitāti, tai vēršoties ne tikai pret vēža šūnām, bet arī pret normālām organisma šūnām. Tas izpaužas kā iekaisumi, ko organisms izraisa pats pret sevi: ādas, locītavu, vairogdziedzera, zarnu, plaušu u.c. iekaisumi.

Retāk novērojams muskuļu vājums, roku un kāju jušanas izmaiņas vai tirpšana, kas var būt nervu sistēmas toksicitātes izpausmes, kā arī sāpes locītavās un muskuļos (reimatoloģiska toksicitāte). Visbiežāk blakusparādības parādās pirmo trīs mēnešu laikā no terapijas sākuma, taču parasti tās ir labi kontrolējamas ar medikamentu palīdzību. Par jebkurām blakusparādībam jāinformē ārstējošais ārsts, lai tās  jau agrīni varētu novērst.

Plaša un detalizēta informācija par imūnterapijas blakusparādībām lasāma Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrības (European Society For Medical Oncology, ESMO) izdotajā rokasgrāmatā “Imūnterapijas blaknes: norādījumi pacientiem”, rokasgrāmata lasāma ESMO tīmekļa vietnē.

Mērķterapija

Tas ir ārstēšanas veids, kurā izmanto medikamentus, kas identificē un mērķēti iznīcina konkrētus vēža šūnu veidus, pēc iespējas mazāk kaitējot normālajām šūnām. Mērķterapija bloķē noteiktu enzīmu, olbaltumvielu vai citu vēža šūnu augšanā un izplatībā iesaistītu molekulu darbību.

Mērķterapijas medikamenti iedarbojas uz konkrētu molekulāro mērķi – proteīnu vai receptoru, kas uz vēža šūnu virsmas sastopami lielākā daudzumā nekā veselajām šūnām. Būtībā mērķterapija iedarbojas uz tādām ģenētiskām vai citādām atšķirībām, kas vēža šūnas atšķir no veselajām un ļauj tām neierobežoti augt un vairoties.

Viens no biežāk lietototajiem dzemdes vēža mērķterapjas medikamentiem ir lenvatinibs. Lenvantinibs pieder pie multikināžu inhibitoriem – medikamentiem, kas bloķē kināzes jeb olbaltumvielas, kas signalizējot liek šūnām dalīties. Tas bloķē vēža augšanā iesaistīto šūnu signālus un neļauj veidoties jauniem asinsvadiem, kas nepieciešami audzēja apgādei ar skābekli un barības vielām. Lenvantinibs ir pieejams kapsulās, dzemdes vēža gadījumā to lieto kopā ar pembrolizumabu.⁵⁰

Blakusparādības un to mazināšanas iespējas

Mērķterapijas medikamenti iejaucas šūnu olbaltumu un receptoru darbībā, kas arī regulē asinsspiedienu, ādas stāvokli, zarnu darbību. Blaknes ir līdzīgas ķīmijterapijas blaknēm, taču ar zināmām atšķirībām: visbiežāk tās ir saistītas ar palielinātu asins spiedienu, ar gremošanas sistēmu (caureja), kaulu smadzeņu nomākumu (neitropēnija, anēmija, trombocitopēnija), ādas problēmām (izsitumi, stomatīts, ādas un nagu bojājumi) un vispārīga rakstura sūdzībām (nespēks u.c.).

Lenvantiniba terapija var apgrūtināt brūču dzīšanu, tādējādi izraisot brūču asiņošanu vai infekciju. Tādēļ lenvantiniba lietošana jāpārtrauc vismaz septiņas dienas pirms jebkuras ķirurģiskas vai zobārstniecības operācijas. Turklāt šīs medikaments var izraisīt žokļu osteonekrozi jeb kaulu audu atmiršanu un sabrukšanu, tādēļ pirms lenvantiniba terapijas sākšanas jāveic rūpīga zobu stāvokļa pārbaude un nepieciešamības gadījumā jāveic visa nepieciešamā zobu labošana un aprūpe, savukārt lenvantiniba terapijas laikā mutes dobums īpaši rūpīgi jākopj.⁵¹

Auglību saudzējoša ārstēšana

Sievietēm reproduktīvā vecumā var tikt piemērota auglību saglabājoša ārstēšana, ja vien to ļauj audzēja raksturs un attīstības stadija – šāda ārstēšana iespējama tikai zemas ļaundabīguma pakāpes dzemdes vēža gadījumā, kad ģimenes anamnēzē nav konstatēti pārmantotie vēža sindromi un nav kontraindikāciju hormonālajai terapijai.

Gadījumos, kad tas iespējams, var veikt mazāka apjoma operāciju, papildinot to ar hormonterapiju. Tomēr tā nav standarta ārstēšana, daudzos gadījumos tā nav piemērojama un tai ir virkne risku: iespēja, ka ārstēšana būs neefektīva, recidīva risks, kā arī iespēja laicīgi nediagnosticēt plašāku vēža izplatību.⁵²

Rehabilitācija

Būtiska vēža ārstēšanas sastāvdaļa ir rehabilitācija. Tās mērķis ir sekmēt, lai cilvēks vēža ārstēšanas laikā un pēc tās varētu atgriezties ierastajā dzīvē un veikt ikdienas aktivitātes. Rehabilitācijas pakalpojumus sniedz multidiscpilināra speciālistu komanda, kurā parasti ietilpst psihologs, fizioterapeits, ergoterapeits, uztura speciālists, onkoloģiskās aprūpes māsa, arī mākslas vai mūzikas terapeits un sociālais darbinieks.

Fizioterapija palīdz mazināt sāpes, stīvumu, nejutīgumu, kustību ierobežojumus vai citas fiziskās problēmas, kas radušās vēža ārstēšanas rezultātā, savukārt ergoterapija palīdz atgūt spēju veikt ikdienas uzdevumus, sākot ar ģērbšanos vai ēst gatavošanu un beidzot ar atgriešanos darbā. Ar vēža ārstēšanu saistītā noguruma, trauksmes, stresa, depresijas, bezpalīdzības pārvarēšanā atbalstu sniedz psihologs.

Rehabilitācijas plāns tiek piemērots katram pacientam individuāli, atkarībā no funkcionēšanas traucējumu pakāpes. Vieglu vai mērenu funkcionēšanas grūtību gadījumā rehabilitācija parasti notiek ambulatori, smagāku funkcionēšanas traucējumu gadījumā rehabilitāciju nodrošina stacionārā. Vairāk lasīt: Rehabilitācija un uzturs>>

Tālākā onkoloģiskā uzraudzība

Pēc tam, kad visa nepieciešamā vēža ārstēšana ir pabeigta, pacients turpina atrasties onkologa uzraudzībā turpmākos piecus gadus. Pirmajos divos trīs gados pēc ārstēšanas beigām vizīte pie ārsta un ginekoloģiska izmeklēšana nepieciešama ik pēc 3–6 mēnešiem. Ar laiku ārsta apmeklējumi kļūs retāki un būs nepieciešami ik pēc 6–12 mēnešiem, vēlākos gados vizītes plānojamas tā, kā to nosaka ārsts.⁵³

Dzemdes vēzim ir vairāki aizsargājošie faktori:

• paritāte jeb sievietei dzimušo bērnu skaits skaits – tā kā grūtniecības laikā organismā ir pazemināts estrogēna daudzums un palielināts progesterona daudzums, katra grūtniecība samazina dzemdes vēža risku.⁵⁵
• perorālo kontracepcijas līdzekļu lietošana – kombinētie līdzekļi, kas satur gan estrogēnu, gan progesterona analogu progestīnu, var samazināt dzemdes vēža risku. Jo ilgāk tiek lietoti perorālie kontracepcijas līdzekļi, jo ilgāk pat pēc to pārtraukšanas saglabājas aizsargājošais efekts.⁵⁶
• pietiekama fiziskā aktivitāte – arvien vairāk pētījumu liecina par sēdoša dzīvesveida saistību ar palielinātu dzemdes (arī krūts, resnās zarnas un plaušu) vēzi.⁵⁷ Mainot fiziskās aktivitātes paradumus, dzemdes vēža risku ir iespējams samazināt. Šo sakarību daļēji var skaidrot ar to, ka, palielinot fizisko aktivitāti, samazinās ķermeņa liekas svars, kā arī stabilizējas hormonu (estrogēna, insulīna) līmenis organismā.⁵⁸