Zarnu jeb kolorektālais vēzis ir izplatīts vēža veids, kas sākas resnajā zarnā vai taisnajā zarnā. Šī vēža simptomi parasti parādās salīdzinoši vēlu, kad slimība jau attīstījusies. Pazīmes var būt izmaiņas zarnu darbībā (piemēram, caureja vai aizcietējumi), asins piejaukums izkārnījumiem, sāpes vēderā, svara zudums.
Agrīnas zarnu vēža stadijas (0 un I) nozīmē, ka audzējs ir neliels un atrodas tikai zarnā, savukārt vēlākās stadijās (II, III un IV) liecina, ka slimība ir skārusi arī limfmezglus vai citus orgānus. Kolorektālā vēža diagnosticēšanai parasti veic endoskopiskus izmeklējumus, no vizuālās diagnostikas izmeklējumiem bieži izvēlas datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi. Svarīgu informāciju diagnozes noteikšanai sniedz arī asins analīzes un biomarķieru testi.
Zarnu vēža ārstēšanā vienlīdz liela nozīme ir gan ķirurģiskajai ārstēšanai, gan medikamentozajai terapijai (ķīmijterapijai un mērķterapijai), gan staru terapijai. Vislabākais ārstēšanas rezultāts tiek panākts, šīs metodes kombinējot. Iespēja saslimt ar zarnu vēzi pieaug līdz ar vecumu, tāpat nozīmīgs riska faktors ir zarnu polipi, zarnu slimību gadījumi ģimenē, pārmantotie audzēju sindromi, kā arī nepietiekama fiziskā aktivitāte, neveselīgs uzturs, liekais svars un smēķēšana. Zarnu vēzim ir pieejams skrīnings jeb valsts apmaksātas profilaktiskās pārbaudes – ar to palīdzību iespējams novērst vismaz trešo daļu no visiem zarnu vēža gadījumiem.
Zarnu jeb kolorektālais vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas attīstās resnajā vai taisnajā zarnā (‘colon’ – lokzarna, resnās zarnas daļa, kas sākas no aklās zarnas un apgriezta U burta formā izliecas līdz taisnajai zarnai, ‘rectum’ – taisnā zarna, resnās zarnas noslēdzošā daļa pirms ānusa).
Šis ir viens no visbiežāk sastopamajiem vēža veidiem Latvijā un pasaulē (apmēram 10 % no visiem ļaundabīgajiem audzējiem).1 2019. gadā Latvijā reģistrēti 1073 jauni kolorektālā jeb zarnu vēža saslimšanas gadījumi.2
Šī onkoloģiskā slimība attīstās šūnās, kas veido zarnas sieniņu: sākotnēji iekšējā zarnas sieniņā veidojas labdabīgi izaugumi jeb polipi (adenomas), kurus neārstējot var rasties ļaundabīga slimība jeb zarnu vēzis. Parasti šīs izmaiņas notiek 10 līdz 20 gadu laikā. Polipi parasti pacientam nerada nekādas sūdzības, tādēļ aptuveni pusei pacientu zarnu vēzi diagnosticē novēloti (slimības III–IV stadijā). Dati liecina, ka risks saslimt ar kolorektālo vēzi pieaug līdz ar vecumu: gan pasaulē3, gan Latvijā4 visbiežāk ar zarnu vēzi slimo cilvēki pēc 50 gadu vecuma. Vienlaikus starptautiski dati liecina, ka pēdējā laikā novērojams kolorektālā vēža, kā arī vairāku citu vēža veidu, saslimstības pieaugums arī gados jaunāku cilvēku vidū.5
Ja audzējs atrodas ≤15 cm attālumā no anālās atveres, to dēvē par taisnās zarnas (rektālo) vēzi (aptuveni 35% no visiem kolorektālā vēža gadījumiem, ar paredzamu pieaugumu nākotnē6), bet, audzējam atrodoties tālāk par 15 cm no anālās atveres, tas uzskatāms par resnās zarnas vēzi. Jāpiezīmē, ka vēzis, kas attīstās anālajā atverē, nav kolorektāls vēzis – to sauc par anālo vēzi, un no kolorektālā vēža tas atšķiras gan pēc šūnu veida, kurās tas aizsākas, gan pēc cēloņa, gan arī pēc ārstēšanas pieejas.
Laikus atklāts, kolorektālais vēzis ir labi ārstējams – tā agrīnajā stadijā piecu gadu dzīvildzes rādītājs ir aptuveni 90%.7
Zarnu vēzim var būt vairāki atšķirīgi histoloģiskie tipi. Jēdziens “histoloģiskais tips” raksturo šūnu veidu, kurās rodas bojājums jeb ļaundabīgais audzējs. Lielākā daļa kolorektālā vēža gadījumu ir adenokarcinomas vai to apakštipi. Adenokarcinoma ir vēža veids, kura izcelsme ir epitēlija audi.
Citi retāk sastopamie kolorektālā vēža veidi ir plakanšūnu vēzis (plakanšūnas ir ādas šūnas, kas kopā ar dziedzeru šūnām veido zarnu gļotādu; šis vēzis tiek ārstēts tāpat kā tūpļa vēzis); adenoskvamozās karcinomas (vēzis, kuru raksturo gan dziedzeršūnu, gan plakanšūnu klātbūtne), medulāras karcinomas (rets kolorektālā vēža veids, kuru raksturo liels šūnu izmērs un limfocītu klātbūtne) un nediferencētas karcinomas.
Atsevišķs vēža veids ir neiroendokrīnā karcinoma – tas ir vēzis, kas attīstās no resnās vai taisnās zarnas neiroendokrīnajām šūnām. Šiem audzējiem ir atšķirīgs raksturs, tāpēc to ārstēšana ir atšķirīga.
Agrīnās zarnu vēža stadijās parasti nav specifisku sūdzību vai simptomu.
Asiņu klātbūtne fēcēs var nebūt acīmredzama – agrīnas stadijas kolorektālā vēža izraisīta asiņošana var būt niecīga, pat mikroskopiska. Vienīgais veids, kā atklāt šādu vizuāli nepamanāmu slēpto asiņu klātbūtni fēcēs, ir veikt zarnu vēža profilaktiskā skrīninga pārbaudi (jānodod fēču paraugs). Jo agrāk izmaiņas zarnu gļotādā tiek atklātas, jo labāki ir ārstēšanās rezultāti – skrīninga laikā atklātu agrīnu vēzi iespējams pilnībā izārstēt. Lai veiktu skrīningu, jāvēršas pie ģimenes ārsta, kas izsniegs komplektu analīžu savākšanai.
Jebkura no minētajām pazīmēm var parādīties arī citu, tostarp vieglu un labdabīgu slimību gadījumā, tomēr, pamanot kādu no simptomiem, noteikti jākonsultējas ar ārstu.
Precīzi zarnu vēža cēloņi pagaidām nav izpētīti, taču ir zināmi vairāki riska faktori, kas ievērojami palielina varbūtību saslimt ar šo audzēju.
Par ģenētiskajiem testiem var uzzināt sadaļā: IZMEKLĒJUMI
Kolorektālā vēža diagnostikas metodes ietver klīnisku izmeklēšanu, vizuālās diagnostikas metodes (piemēram, vēdera dobuma ultrasonogrāfiju, datortomogrāfiju un magnētisko rezonansi), zarnas gļotādas izmeklēšanu, izmantojot kolonoskopiju vai sigmoidoskopiju, audu parauga iegūšanu (biopsiju) histopatoloģiskai izmeklēšanai, kā arī molekulāro testēšanu, lai identificētu specifiskas ģenētiskas mutācijas vai biomarķierus, kas palīdz izvēlēties labāko ārstēšanas pieeju.
Klīniskā izmeklēšana – fiziska vēdera dobuma, anālās atveres un taisnās zarnas iekšpuses pārbaude, lai konstatētu netipisku pietūkumu vai asiņu klātbūtni.
Bioloģiskie marķieri ir bioloģiskas molekulas, kas liecina par vēža klātbūtni organismā. Tos ražo vai nu pats audzējs, vai organisma veselās šūnas, reaģējot uz audzēju. Tie var būt diagnostiski (palīdz noteikt diagnozi – vēža klātbūtni un veidu), prognostiski (sniedz informāciju par pacienta slimības vispārējiem iznākumiem ar vai bez standarta ārstēšanas) vai predikatīvi (palīdz noteikt, uz kādu ārstēšanu pacients, visticamāk, reaģēs). Svarīgi atcerēties, ka ļaundabīgā audzēja diagnozi nenosaka tikai ar onkomarķieru jeb biomarķieru palīdzību – to līmenis var būt paaugstināts arī dažādu labdabīgu iekaisīgu procesu gadījumā.
Ir vairākas kolorektālā vēža stadiju noteikšanas sistēmas: Djūksa (Dukes), Astlera-Kollera (Astler-Coller), taču visbiežāk lieto TNM stadiju sistēmu, kas patoloģisko procesu raksturo vispilnīgāk. TNM sistēma apraksta primārā audzēja anatomisko izplatību(T), reģionālo limfmezglu (N) stāvokli (metastāžu esamību/neesamību reģionālajos limfmezglos) un attālo metastāžu (M) esamību/neesamību.
Kolorektālajam vēzim ir piecas stadijas, ko apzīmē ar romiešu cipariem no 0 līdz IV: 0 stadija nozīmē minimālas šūnu izmaiņas, savukārt IV stadija norāda uz vislielāko audzēja invāziju vai attālām metastāzēm. Audzēja stadija tiek noteikta, apvienojot T1, T2, T3, T4 ar N0, N1, N2, N3 un M0, M1 rādītāju23.
Lai varētu noteikt kategoriju N, jāizmeklē vismaz 12 limfmezgli24.
Kolorektālā vēža stadiju TNM klasifikācija:25
Stadija tiek precizēta, patologam izmeklējot operācijas materiālu: diagnozi apstiprina tikai audzēja audu laboratoriskā analīze jeb histopatoloģiskā izmeklēšana.
Onkoloģijā audzēju raksturošanai lieto arī terminu“malignitātes (ļaundabīguma) pakāpe” (grade). Audzēja pakāpe un stadija ir atšķirīgi parametri – audzēja stadija norāda uz to, cik liels ir vēža audzējs un cik tālu vēzis ir izplatījies. Savukārt pakāpes izmanto, lai aprakstītu, kā mikroskopā izskatās patoloģiskas vēža šūnas. Jo patoloģiskākas šūnas, jo agresīvāks ir vēzis, un jo ātrāk tas aug un izplatītās.
Audzēja pakāpi nosaka patologs, kurš mikroskopā pārbauda audzēja audu paraugu. Pakāpei piešķirtā numerācija raksturo audzēja šūnu patoloģiskumu – jo zemāks pakāpi raksturojošais skaitlis, jo audzēja šūnas tuvākas normālajām ķermeņa šūnām. Kolorektālā vēža gadījumā izšķir četras malignitātes pakāpes – 1. – 2. pakāpe apzīmē zemas malignitātes pakāpes vēzi, un 3. – 4. pakāpe – augstas malignitātes pakāpes vēzi. Informāciju par pakāpi izmanto, lai sastādītu ārstēšanas plānu un dažos gadījumos novērtētu pacienta prognozi26.
Vidējā dzīvildze pacientiem ar metastātisku kolorektālo vēzi ir atkarīga no slimības izplatības un ārstēšanas taktikas. Laikus atklāts, kolorektālais vēzis ir labi ārstējams – lokalizētam kolorektālajam vēzim agrīnā stadijā piecu gadu dzīvildzes rādītājs ir ap 90%27.
Dzīvildze samazinās, audzējam izplatoties ķermenī un veidojot metastāzes citos orgānos. Piemēram, aknu metastāzes ir iespējams operēt 15 – 20% gadījumu (piemēram, ja aknās ir viena metastāze), un šādos gadījumos piecu gadu dzīvildze ir ap 60%. Pacientiem ar izplatītu nerezecējamu (neoperējamu) vēzi vidējā dzīvildze ir 12 – 24 mēneši, bet, lietojot vairāku līniju ķīmijterapiju un mērķterapiju, dzīve var pagarināties par trīs līdz pieciem gadiem, nezaudējot apmierinošu dzīves kvalitāti28.
Dzīvildzes statistika ir vispārīgi rādītāji, kas balstās datos par daudziem tūkstošiem cilvēku ar konkrēto diagnozi – tie sniedz tikai vispārēju priekšstatu par dzīvi ar šo vēzi, taču tā nav konkrēta prognoze katram individuālajam slimības gadījumam. Piemēram, paredzamais dzīves ilgums var būt lielāks nekā vidējie statistiskie rādītāji, ja cilvēkam nav citu slimību un kopējais veselības stāvoklis ir labs. Turklāt jāņem vērā, ka dzīvildzes statistikā iekļauti cilvēki, kuru diagnoze noteikta ne mazāk kā pirms pieciem gadiem, tātad jebkuri jaunākie medicīnas sasniegumi un jaunākās ārstēšanas iespējas šajā statistikā neatspoguļojas.
Audzēja diagnozi un slimības stadiju izskata īpašā ārstu konsīlijā, un lēmumu par ārstēšanas taktiku katrā konkrētajā gadījumā pieņem vairāki speciālisti kopā: onkologs ķīmijterapeits, ķirurgs, radiologs, staru terapeits un patologs; ja nepieciešams, tiek piesaistīti arī citi speciālisti.
Ārstēšanas stratēģiju nosaka gan pacienta vispārējais stāvoklis un blakusslimības, gan audzēja bioloģija (gēnu mutācijas, metastāžu lokalizācija un daudzums, audzēja agresivitāte un augšanas ātrums), gan paredzamā medikamentu toksicitāte un tās ietekme uz dzīves kvalitāti.
Kolorektāla vēža ārstēšana parasti ir multidisciplināra – vienlīdz liela nozīme ir gan ķirurģiskajai ārstēšanai, gan medikamentozajai terapijai (ķīmijterapijai un mērķterapijai), gan staru terapijai. Vislabākais ārstēšanas rezultāts tiek panākts, šīs metodes kombinējot. Viens no būtiskākajiem apstākļiem, kas ietekmē ārstēšanas stratēģiju, ir metastāžu esamība vai neesamība, kā arī metastāžu daudzums un raksturs (operējamas vai neoperējamas). Piemēram, sinhronas (pirms ķirurģiskās operācijas vai tās laikā atklātas) aknu metastāzes ir ap 20% kolorektālā vēža pacientu29. Metastātiska vēža gadījumā ķirurģiskas ārstēšanas iespējas ir ierobežotas un pamata ārstēšana ir medikamentoza.
Ķirurģiska ārstēšana tiek piemērota primārā audzēja izņemšanai, atsevišķos gadījumos arī tādu metastāžu ārstēšanai, kuru skaits, novietojums un stadija pieļauj ķirurģisku iejaukšanos.
Kā jau pēc jebkuras operācijas, arī pēc zarnu vēža operācijas pastāv komplikāciju risks. Daudzas komplikācijas ir nelielas, bet dažas var būt dzīvībai bīstamas. Iespējami šādi pēcoperācijas sarežģījumi:36
Radiofrekvences ablācija: piemērota metode aknu metastāžu ārstēšanai gadījumos, kad ķirurģiska audzēja izņemšana nav rekomendēta (piemēram, audzējs grūti aizsniedzamā vietā, pārāk izplatījies audzējs un tml.). Caur dūrienu ādā audzējā tiek ievadīta īpaša radiofrekvences adata (elektrods), pa kuru tiek nogādāti augstas frekvences radioviļņi. Audzēja audi ap adatas galu uzkarst un iet bojā. Procedūra tiek kontrolēta ar ultrasonogrāfijas vai datortomogrāfijas palīdzību. Pēc procedūras mirušās audzēja šūnas un neliela veselo audu zona ap audzēju pārvēršas rētaudos. Parasti radiofrekvences ablācija tiek veikta lokālā anestēzijā, retāk – vispārējā anestēzijā38.
Trans-arteriāla ķīmijembolizācija (TACE) – audzēju apasiņojošo artēriju noslēgšana, lokāli ievadot speciālu medikamentu – irinotekānu.
Tā ir vēža ārstēšana ar medikamentiem, kas iznīcina vēža šūnas, apturot to augšanu vai vairošanos. Ķīmijterapijas laikā nereti tiek bojātas arī veselās šūnas, īpaši tās, kas ātri dalās (kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas, dzimumšūnas, šūnas matu saknēs un tml.), tomēr šīs šūnas pēc ķīmijterapijas parasti atjaunojas. Kolorektālā vēža gadījumā ķīmijterapijas preparāts tiek ievadīts vai nu intravenozi, vai lietots perorāli - tablešu formā. Nozīmējot ķīmijterapiju pirms ķirurģiskās iejaukšanās, lai samazinātu audzēja izmēru, tā tiek saukta par pirmsoperācijas jeb neoadjuvantu ķīmijterapiju.
Ķīmijterapiju piemēro arī profilaktiski, lai iznīcinātu vēža šūnas, kas var būt palikušas pēc operācijas – tādā gadījumā tā tiek saukta par papildu jeb adjuvantu ķīmijterapiju. Ķīmijterapiju var izmantot arī progresējuša audzēja stadijās, kad ķirurģiska ārstēšana nav iespējama – tādā gadījumā ķīmijterapijas mērķis ir apturēt audzēja augšanu, pagarināt dzīves ilgumu un mazināt simptomus.
Diagnosticējot metastātisku vēzi, vispirms tiks ieteikts tāds ārstēšanas plāns, kam pierādīts vislielākais ieguvums un mazākais risks vai blakusparādības. Sākotnējo ārstēšanu sauc par pirmās līnijas terapiju. Pirmās līnijas terapija parasti ir tāda, kas klīniskajos pētījumos cilvēkiem ar tāda paša veida un stadijas vēzi ir bijusi visefektīvākā. Ja pirmās līnijas terapija uz audzēju neiedarbojas vispār, pārstāj iedarboties vai izraisa nopietnas blakusparādības, tiek piemērota otrās līnijas terapija.
Atkarībā no vēža veida un pieejamajiem medikamentiem nepieciešamības gadījumā var tikt piedāvāta arī trešās un tālāko līniju terapija. Terapijai var izvēlēties vai nu vienu medikamentu, vai arī vairākus medikamentus kopā – tādā gadījumā to sauc par poliķīmijterapiju.
Medikamentus parasti nozīmē kursu veidā, un zāļu lietošanai seko atpūtas periods. Terapijas kursu skaits atkarīgs no medikamenta veida: FOLFOX un FOLFIRI terapija parasti ilgst no sešiem līdz 12 kursiem (trīs līdz sešus mēnešus ik pa divām nedēļām), savukārt CAPOX un CAPIRI terapijas garums parasti ir četri līdz astoņi kursi ik trīs nedēļas.
Ķīmijterapijas medikamenti iedarbojas ne tikai uz vēža šūnām, bet arī uz veselajām šūnām – pārsvarā tām, kam raksturīga aktīva dalīšanās: kaulu smadzeņu šūnas, gremošanas trakta epitēlijšūnas, dzimumšūnas, šūnas matu saknēs un tml. Blakusparādības attīstās ļoti individuāli un neskar visus vienādi. Vairums pacientu dažas dienas pēc ķīmijterapijas jūtas ļoti noguruši, raksturīga psiholoģiska nomāktība, mainās asins analīžu rādītāji, var pastiprināties matu izkrišana, ir slikta dūša, šķebināšana.
Vemšana sastopama samērā reti, tādos gadījumos tiek nozīmēti pretvemšanas medikamenti. Dažreiz slikta dūša nav saistīta tikai ar ķīmijterapiju, iemesls var būt arī pats audzējs, pretsāpju līdzekļu blakusparādības un citi iemesli. Jo ilgāk pacients saņem terapiju, jo blakusparādību iespējas ir lielākas – tām parādoties, nekavējoties jāvēršas pēc palīdzības pie ārsta. Lai arī ķīmijterapija parasti pieprasa dzīvesveida korekcijas, tomēr, ja pašsajūta atļauj, ir iespējams gan turpināt strādāt, gan saglabāt sociālo aktivitāti.
Plašāk sadaļā: ĶĪMIJTERAPIJA>>
Par ķīmijterapijas norisi un tās blaknēm iespējams uzzināt Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas veidotajos videomateriālos: “Ķīmijterapijas ABC. Kas jāzina pacientam” un “Ķīmijterapijas blaknes. Kas jāzina, lai justos labāk”.
Staru terapija ir augstas enerģijas starojuma (rentgena stari, gamma stari, neitroni, protoni un citi) izmantošana vēža šūnu iznīcināšanai un audzēju samazināšanai. Starojumu var raidīt no iekārtas ārpus ķermeņa (ārējā apstarošana) vai no radioaktīva materiāla, kas ievietots organismā audzēja tuvumā (iekšējā apstarošana), savukārt sistēmiskajā staru terapijā izmanto radioaktīvu vielu, ko asinis nogādā audos visā ķermenī. Staru terapiju kombinācijā ar ķīmijterapiju bieži piemēro 10-12 nedēļas pirms taisnās zarnas operācijas. Pēc ķirurģiskas ārstēšanas staru terapija tiek veikta retāk – lielākoties tiem pacientiem, kuriem pēc operācijas audzēja stadija (limfmezglu metastāzes) ir izrādījusies lielāka, nekā pirms operācijas ticis diagnosticēts, izvērtējot magnētiskās rezonanses izmeklējuma rezultātus mazajam iegurnim.
Pirmsoperācijas staru terapija kombinācijā ar ķīmijterapiju ir standarta ārstēšana lokāli izplatīta (II - III stadijas) taisnās zarnas vēža ārstēšanā, jo samazina audzēja apjomu, palielina sfinkteru saudzējošas operācijas iespēju un samazina recidīva risku. Visbiežāk izvēlas garo staru terapijas kursu (līdz sešām nedēļām) kombinācijā ar ilgstošas ievades 5-fluorouracilu vai kapecitabīnu. Retāk piemēro īso staru terapijas kursu (piecas dienas) ar tam sekojošu ķirurģisku ārstēšanu.
Neoperējama taisnās zarnas vēža gadījumos staru un ķīmijterapija tiek nozīmēta, lai samazinātu sāpes un asiņošanu. Stereotaktiska plaušu un aknu metastāžu apstarošana jeb radioķirurģija parasti tiek veikta vienlaicīgi vai secīgi ar paliatīvo sistēmisko terapiju (ķīmijterapiju un mērķterapiju).
Stereotaktiskās apstarošanas princips ir ļoti lielas jonizējošā starojuma devas raidīšana precīzi audzējā, tādējādi pasargājot no apstarošanas un iespējamajām staru komplikācijām veselos orgānus. Staru terapiju var nozīmēt arī paliatīvi – kaulu metastāžu apstarošanai pretsāpju nolūkos. Resnās zarnas vēža gadījumā staru terapiju parasti nepiemēro.
Radioembolizācija ir metode vēža ārstēšanā, kad audzēju apgādājošajā artērijā tiek nogādātas radioaktīvās daļiņas – itrijs-90. Šādā veidā vienlaicīgi tiek veikta gan embolizācija (asinsvada nosprostošana, tādējādi apturot audzēja asinsapgādi), gan audzēja apstarošana. Šo metodi visbiežāk lieto, ja pacientam ir metastāzes aknās45.
Staru terapija ir lokāla ārstēšanas metode, tas nozīmē, ka blakusparādības saistītas galvenokārt ar apstaroto ķermeņa zonu. Ādas apsārtums, lobīšanās, dedzināšana, nieze, čūlas vietā, kas tiek apstarota. Ādas kopšanai izmanto topiskus līdzekļus, piemēram, uz pantenola bāzes; jāizvairās no kosmētiskajiem līdzekļiem ar smaržvielām. Pēc staru terapijas beigām ādas stāvoklis pamazām atjaunojas.
Urīnizvades traucējumi, ko izraisa t. s. radiācijas cistīts: sāpes vai dedzināšana urinējot, bieža urinēšana, urīna nesaturēšana (inkontinence); tā kā saņemtā radiācija izmaina asinsvadu sieniņas, urīnā var parādīties arī asinis. Stāvokļa atvieglošanai ieteicams lietot daudz šķidruma, var būt nepieciešami arī medikamenti.
Slikta dūša un vemšana – retāk sastopama taisnās zarnas apstarošanas gadījumā. Nerisināta slikta dūša un vemšana var novest pie malnutrīcijas (uzturvielu nepietiekamības) un dehidratācijas (atūdeņošanās), tādēļ svarīgi vērsties pēc palīdzības, kā arī uzņemt daudz šķidruma un izvairīties no pārtikas produktiem, kas izraisa nelabumu (taukains, cepts, salds, ass ēdiens).
Seksuālās funkcijas traucējumi: terapijas rezultātā vīriešiem var parādīties erektīlā disfunkcija, sievietēm var iestāties priekšlaicīga menopauze ar tādiem simptomiem kā maksts sausums, maksts gļotādas elastības zudums, sāpes dzimumakta laikā, libido zudums. Parasti pēc staru terapijas beigām seksuālā funkcija uzlabojas; pieejami arī dažādi medicīniski risinājumi gan vīriešiem (medikamenti erektīlās disfuncijas novēršanai, injekcijas u.c.), gan sievietēm (hormonāli un nehormonāli gļotādu mitrinoši līdzekļi, injekcijas, maksts dilatatori jeb ierīces maksts sašaurināšanās novēršanai u.c.).
Neauglība – tā kā kolorektālā vēža apstarošanas laikā ievērojamu devu starojuma saņem arī citi tuvumā esošie orgāni (sievietēm dzemde, olnīcas un olvadi, vīriešiem – sēklinieki, prostata), izplatīta blakusparādība ir reproduktīvie traucējumi. Auglību var palīdzēt saglabāt olšūnu, spermas vai embriju sasaldēšana, kā arī olnīcu un sēklinieku audu sasaldēšana, olnīcu transpozīcija (operācija, kuras laikā olnīcas tiek pārvietotas ārpus starojuma aptvertās zonas).
Par staru terapijas norisi un tās blaknēm iespējams uzzināt videomateriālā “Onkoloģijas pacienta ABC. Staru terapija”.
Tas ir ārstēšanas veids, kurā izmanto medikamentus, kas identificē un mērķēti iznīcina konkrētus vēža šūnu veidus, pēc iespējas mazāk kaitējot normālajām šūnām. Mērķterapija bloķē noteiktu enzīmu, olbaltumvielu vai citu vēža šūnu augšanā un izplatībā iesaistītu molekulu darbību. Citi mērķterapijas veidi palīdz imūnsistēmai atpazīt un iznīcināt vēža šūnas vai nogādā toksiskās vielas tieši vēža šūnās un iznīcina tās. Mērķterapijai var būt mazāk blakusparādību nekā citiem vēža ārstēšanas veidiem. Lielākā daļa mērķterapijas preparātu ir mazmolekulāri inhibitori (savienojumi, kas izstrādāti, lai atrastu noteiktas molekulas, piemēram, olbaltumvielas vēža šūnās, un pārtrauktu tās normālu funkcionēšanu) vai monoklonālas antivielas (olbaltumvielas, kas izstrādātas, lai organismā atpazītu kādu konkrētu mērķi un to iznīcinātu). Kolorektālā vēža gadījumā mērķterapiju parasti kombinē ar ķīmijterapiju.
Biežāk novērotās bevacizumaba terapijas blaknes: paaugstināts arteriālās trombembolijas, smadzeņu infarkta, gastrointestinālās perforācijas risks, pasliktināta brūču dzīšana, paaugstināts asinsspiediens. Pacientiem, kuri saņem bevacizumabu pirmsoperācijas etapā, biežāk novēro brūču komplikācijas51. Bevacizumaba lietošana ir jāpārtrauc sešas nedēļas pirms liela apjoma operācijām.
Ziv-aflibercepta terapija var apgrūtināt brūču dzīšanu, izraisot brūču asiņošanu vai infekciju. Tādēļ ziv-aflibercepta lietošana jāpārtrauc vismaz četras nedēļas pirms jebkuras ķirurģiskas vai zobārstniecības operācijas. Medikamentu var atsākt lietot ne ātrāk kā četras nedēļas pēc šādām operācijām (vai ilgāk, līdz brūces sadzīšanai)52. Ziv-afliberceptu lieto pacientiem, kuriem iepriekšējā terapija ar bevacizumabu ir izrādījusies neefektīva.
Biežākās EGFR inhibitoru toksiskās izpausmes ir dažādi izsitumi uz ādas un ādas bojājumi. Visbiežāk aknei līdzīgi izsitumi uzliesmo uz sejas, bet var parādīties arī uz krūtīm, muguras un ekstremitātēm. Citas ar ādu un matiem saistītas blakusparādības var būt alopēcija (matu izkrišana), paronīhija (nagu valnīšu iekaisums), konjunktivīts (acs gļotādas iekaisums), ādas plaisāšana un nieze, stomatīts, alerģiskas reakcijas53. Tajā pašā laikā ir novērots, ka ādas toksicitāte ir saistīta ar EGFR inhibitoru efektivitāti – jo izteiktāki ir ādas bojājumi, jo labāki ārstēšanās rezultāti54.
Minētās blakusparādības parasti ir labi ārstējamas un pāriet pēc terapijas beigām. Ādas aprūpei ieteicams lietot mitrinošu krēmu/losjonu un saules aizsargkrēmu, brīvu un elpojošu apģērbu, valkāt aizsargcimdus, strādājot dārzā, uzkopjot māju un mazgājot traukus55.
Latvijā apstiprinātās klīniskās vadlīnijas kolorektālā vēža diagnostikai, stadijas noteikšanai, ārstēšanai un novērošanai izstrādājusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra vadlīniju izstrādes darba grupa, balstoties ASV Nacionālā visaptverošā vēža tīkla (National Comprehensive Cancer Network, NCCN), Nīderlandes Visaptverošās vēža centru asociācijas (The Dutch Association of Comprehensive Cancer Centers (VIKC)) un Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrības (European Society for Medical Oncology, ESMO) rekomendācijās.
Kolorektālā vēža diagnostikas,stadijas noteikšanas un ārstēšanas vadlīnijas pacientiem (angļu valodā) izdevusi viena novadošajām profesionālajām organizācijām onkoloģijā – Eiropas Onkologu ķīmijterapeitu biedrība (European Society for Medical Oncology, ESMO).
Zarnu vēža diagnostikas, stadijas noteikšanas unārstēšanas vadlīnijas pacientiem (angļu valodā) publicējis arī ASV Nacionālais visaptverošais vēža tīkls (National Comprehensive Cancer Network, NCCN): vadlīnijas resnās zarnas vēzim un vadlīnijas taisnās zarnas vēzim.
Skrīnings jeb sekundārā profilakse ir labākais veids, kā agrīni atklāt zarnu vēzi – speciālisti lēš, ka profilaktiski novērst iespējams vismaz trešdaļu no visiem vēža gadījumiem56.
Valsts apmaksātu zarnu vēža profilaktisko pārbaudi (slēpto asiņu izmeklējums fēcēs) reizi gadā var veikt sievietes un vīrieši vecumā no 50 līdz 74 gadiem, un tās veikšanai uzaicinājuma vēstule netiek nosūtīta. Lai saņemtu valsts apmaksātu testu un informāciju par izmeklējuma veikšanu mājas apstākļos, jāvēršas sava ģimenes ārsta praksē57.
Slēpto jeb vizuāli neredzamo asiņu noteikšanu fēcēs ar imūnķīmisko metodi sniedz iespēju diagnosticēt zarnu slimības, tajā skaitā zarnu vēzi agrīnā stadijā, pirms simptomu parādīšanās. Testa komplektu un instrukciju par tā veikšanu jautā sava ģimenes ārsta praksē. Pats tests ir vienkārši, ātri un ērti veicams mājās. Pēc fēču savākšanas (no vienas vēdera izejas), testa komplekts vienas darba dienas laikā ir jānogādā ģimenes ārsta praksē vai kādā no nosūtījumā minētās laboratorijas filiālēm. Ja testa rezultāts ir negatīvs – tas nozīmē, ka slēptās asinis paraugā nav atrastas un nākamā profilaktiskā pārbaude jāveic pēc diviem gadiem. Ja testa rezultāts ir pozitīvs – tas nozīmē, ka paraugā atrastas slēptās asinis un ārsts nozīmēs papildu izmeklējumus. Diagnozes noteikšanai nepieciešamie papildu izmeklējumi būs valsts apmaksāti un veikti "Zaļā koridora" ietvaros jeb paātrinātā kārtībā.
Arvien vairāk tiek runāts par dzīvesveida, tostarp uztura, kaitīgo ieradumu un fiziskās aktivitātes lomu kolorektālā vēža profilaksē. Galvenie pret kolorektālo vēzi aizsargājošie faktori ir šādi58:
%201.png){kind=logo}
